Niknā tante

Atnāca maketētāja no blakus nodaļas. [krievu akcents] "kas pasutija blankas ar šitādu strīpu, nu tādas kā šitā?" Staigā, klaigā, vaid... Nu, kas pasutija?! neviens tādas nezin. Laikam vienīgais cilvēks, kurš to varēja izdarīt ir atvaļinājumā. "A kurš viņu aizvieto, jūs te visāde esat, kas nezin ko dara? Kurš zina?" Sieviete ar uzrakstu "fcuk" uz krūtažas nebija nomierināma. Sanāca smiekli, nekādi nesaprot, ka neviens blankas nav pasūtijis.
Savādi, kad cilvēks satracinās savā nodabā, citā pasaulē, atnāk pie pavisam neitrāliem, svešiem cilvēkiem un bezjēgā kliedz kaut ko... eksplodē. Paliek žēl tādus, prāta aptumšotus ļautiņus, kuriem tik tiešām nav jausmas kā viņi izskatās no malas. Jo vairāk tādus redzi, jo vairāk piedomā pie savas uzvedības adekvātuma līdzīgās situācijās.

Rīts

Rīts.. miega bada dēļ esmu kārtējo reizi nokavējis darbu... Ierodoties ofisā, mani sagaida visa nodaļa pie mana galda, priekšniece palūr pulkstenī un saka, [krievu akcents] Jekabs, jūsu datubāze šodien stradā ar nokavēšanos. Aiz muguras stāv vēl kāda un saka: Tā kā tev būs jāiet mājās pus septiņos, ne sešos... Es apsēdos, man bija vienalga... kādas piecas minūtes. Nu man vairs nav vienalga, dusmas. Manā līgumā rakstīts - 40 stundu darba diena. No 9:00 līdz 18:00 man sanāk 9 stundas, kas summējot ir 45, nevis 40 stundas nedēļā. Protams, uz to man jebkurš teiktu - stunda ir pusdienslaiks, taču tā gluži nav. Pusdienās aiziet maksimums pusstunda, tātad... man vismaz 2,5 stundas ir pārstrādātas. Un tad vēl birokrātiski, nesmuki pukstēt... cikos tu nāc, cikos tu ej... sviests, darbam nav jābūt katorgai, tās ir cilvēka otrās mājas. Manupprāt, ir kļūdaini uzskatīt, ka esam pārdevuši savi no 9:00 līdz 18:00... es nepārdodos. Šī ir vieta no kuras es ņemu, jā... taču tāds uzskats, ka esmu pārdevies, novestu mani izmisumā.Gribās kaut ko pateikt, bet klusēju. Sieviešu kolektīvā pukstēt ir nāve. šeit ir biezs gaiss, intrigas, čuksti, skatieni... viss tiek analizēts, visi par visiem kaut ko padomā... nesaprotama loğika.
Tad nu, kad rīts ir pilnīgi sačakarēts ar kaut ko tik stulbu, kā uzbrauciens par kavēšanu, sēžu un skatos pa logu. Nemaz negribās kaut ko sākt darīt. Nākamreiz, kad priekšniece atnāks 10:00 vai 11:00, teikšu, ka jūsu nodaļa šodien strādā ar nokavēšanos [arī ar krievu akcentu].

bologzzz?!

Vai man ir vajadzīgs blogs? Jā, jo esmu nebeidzams ūdens lējējs. Kad nav ko darīt, rakstu... Rakstu jebko, kas ienāk prātā. Dažkārt tematiski konkrētas lietas, dažkārt vienkārši izlādējos caur klavieri datorā.
Vai jums ir vajadzīgs mans blogs? Nē, manuprāt nē... Ja nu tomēr esat šeit ienācis un lasat manus elektriskos vārdus... jauki, mana patmīlība tiek glaudīta pa spalvai. Jūtos lepns, ka kāds tomēr ir šeit. Taču par konkrētu mana bloga tematisko saturu negalvoju. Varbūt šis noslīks jau rīt, varbūt šeit tiks postēti dažnedažādi kāmju murgi.

Enīvei. Blogs.