Grāvējs

Trip to the left

Kā jau manā pusē ierasts, viss sākās ļoti spontāni. Ir sestdienas vakars, diena pavadīta veiksmīgi, pienācis vakars. Atbrauc Mārelis... Ko nu?! Braucam!
Melns BMW izbrauc no meža ceļa un apstājas pie Rīgas apvadceļa. Uz kuru pusi? Tiek ņemta talkā karte. Vidzeme, Zemgale, Kurzeme... dažnedažādi vietvādi mijas pa galvu... Nē, tiek pieņemts lēmums karti likt nost un ļauties iekšējai virziena izjūtai. Iedegās kreisais pagrieziens... to the left!
Braucam pa apvadceļu, vienu pēc otra apēdot priekšā braucošos lēnīšus... Tā starp citu tiek konstatēts, ka mājās palikušas fotoaparāta rezerves baterejas un mans telefons, tomēr atpakaļceļa nav... tikai uz priekšu. Patraucamies garām zīmei, kura norāda uz 1. Pasaules kara piemiņas vietu. Saskatamies... skaidrs, metam rinķī [pagrieziens taču pa kreisi]. Zīme rāda „Ložmetējkalns”... Objekts atbilst dažām mūsu kopīgo interešu iezīmēm, tādēļ ar interesi dodamies pa asfaltēto celiņu mežā iekšā. Celiņš ir tik patīkams braukšanai, ka aizraujos un patraucos garām necilai norādei uz ložmetējkalnu, attopamies savādā zvēraudzētavā... vai dabas rezervuārā [par to ziņu nav]. Pirmā īstā pieturvieta, ieraugot ceļa malā ērmotu skatu: draudzīgi, pilnīgi viens otra netraucētas, stāv trīs zvēru personas – govs, zirgs [mini zirgs] un stirna. Mūsu klātbūtne un fotorīka vēzēšana nedaudz satrauc stirnīgo zvēru, taču savādā trijotne tiek veiksmīgi iemūžināta.


Pāris desmitus metru tālāk, iežogotā teritorijā uzcelts suņu dzīvojamais masīvs, suņubūdas saceltas viena pie otras un uz katras no tām sēž pa sunim. Suga – plušķis es teiktu, fifīgs, bet tomēr plušķis  Nedaudz aprieti dodamies atpakaļ uz Ložmetējkalnu...


Jāsaka, ka sen nebiju redzējis tik sakoptu atpūtas vietu. Uz kokiem izkārtas brīdinājuma zīmes „Uzmanību ērces” ar visu telefona nr. uz kuru zvanīt sakošanas gadījumā, skaisti soliņi, miskastes, kartes... [noteikti, ka tādu vietu ir daudz, tikai šī nu ir gadījusies pirmā, ko pamanu].


Mašīna tiek atstāta pie atpūtas vietas, tieši blakus vacam nocietinājumam uz kura sienām skaidri saskatāmas 1. pasaules kara ložu pēdas. Savāda sajūta... notikumi, kas norisinājušies teju gadsimtu atpakaļ, pēkšņi šķiet pavisam neseni. Dodamies pa ceļu uz priekšu sekojot norādei „Ierakumi un zemnīcas”. Pa ceļam atrodam, ka mežā, bez ērcēm un citiem briesmīgiem zvēriem, atrodamas arī mellenes. Vienu apēdu un momentā mani pārņem atklāsme: mellene patiesībā ir Bluetooth! Zemnīcās neviena nav mājās, klauvēju... nevēra. Ierakumi rekonstruēti tiešām labi. Pastaigājoties pa tranšejām iejūtamies latviešu strēlnieku lomā. Protams paākstamies ar iedomātu šauteni un ienaidnieku uz ceļa [kā nu bez tā].


Atrodam skudru pūzni, tās gan bija mājās [klauvēju - atvēra].


Atgriežoties izejas pozīcijā, apmeklējam brāļu kapus. Skaisti sakoptā iežogojumā slejas piemiņas monoments, apstādijumi, puķes.
Dodamies tālāk. Vismaz gribam doties tālāk, kad atklājas, ka mašīna nejēdzīgi čīkst. Nogriežu radio, klausamies... nu šausmīgi čīkst. Meklējot vainu, piečīkstinam visu Ložmetējkalnu, tomēr diagnoze tiek noteikta un raiti gatavojamies operācijai ar sagvārdu DANKROTS. Tiek noņemts pakaļējais ritenis un atlocīts bremžu diska aizsargs, kuru ērces mūsu prombūtnes laikā pamanījušās paslepus piespiest pie paša diska. Melnu muti, netīrām rokām, tomēr līksmu prātu, dodamies laukā uz šoseju – virziens skaidrs: to the left.
Braucam taisni, līdz iekšējā virzina sajūta kliedz, ka esam uz nepareizās šosejas. Rīga – Liepāja... nē, tas nudien neder. Sakostiem zobiem tiek pieņemts lēmums griesties pa labi, mērķis Jūrmalas šoseja ar saviem izaicinājumiem. Saprotu [pirmo reizi], ka telefona esamība mājās ierobežo manu iegribu uzzvanīt māsai... tomēr samierinos un augstasinīgi uzņemu kursu uz Ķemeriem. Galamērķis šķiet pilnīgi pašsaprotams – sanatorija Līvas.
Strauji iegriežos aizaugušā sānceļā, Līvas kompleksa pakājē. Zem riteņiem sāk šņirkstēt stikli. Atstājuši mašīnu stiklu laukā, turpinam ceļu ar kājām. Jā, sanatorija joprojām stāv... kā spoku ... viesnīca [gribējās teikt kuģis] . Bezzobaina, bez logiem durvīm, patiesībā bez nekā, acu priekšā slejās pirmais 12 stāvu komplekss.


Pilnīgi skaidri apzinoties, ka riskējam ar savām dzīvībām, nevaram atturēties no došanās iekšā. Sienas aprakstītas ar dažādiem domu graudiem, latviski, krieviski, angliski, visapkārt grafitti. Melni, tumši koridori, pa zemi mētājas sagruvušas starpsienas, tepiķi, stikli, flīzes... pilnīga anarhija. Pa apšaubāmām trepēm dodamies augšā. Ļoti svarīgi ir sekot kur liec kāju un izvēlēties vietas un pat telpas, kurās grīda ir saglabājusies vislabāk, šajā monstrā nāvīgas lamatas uzglūn uz katra stūra. Neesam šeit pirmo reizi, taču sajūta ir neaprakstāmi baisa.


No pilnībā funkcionālas sanatorijas, piecpadsmit gadu laikā marodieri ir atstājuši tikai drupas. Nozagts ir viss, līdz smieklīgumam viss. Nav neviena metāla priekšmeta, neviena lifta, nevienas margas, neviena vada, nevienas ventilācijas caurules, nedz arī kanalizācijas cauruļes... Vietām redzamas baisas cilvēka alkatības liecības: pussagrieztas nesošās metāla konstrukcijas. Staigājot pa izdemolētajiem gaiteņiem, viesnīcas numuriem, procedūru telpām un zālēm, pārņem interese... kā gan šeit ir izskatijies pirms divdesmit gadiem, kad sanatorija darbojās. Aplūkojot otru 12 stāvu ēku, nonākam uz tās jumta. Skats paveras vārdiem neaprakstāms... kā spoks acu priekšā dreifē pirmā korpusa skelets uz krāšņa meža, jūras un debesu fona. Viss, dodamies prom... ilgi šajā objektā uzturēties nav iespējams, kļūst neomolīgi. Priecājoties, ka mašīna vēl atrodas tur, kur atstājām, izbraucam no krūmiem... kurp? To the left, protams...


Kļūst skaidrs nākamais pieturas punkts – Tukums. Tuvojoties vajadzīgajam pagriezienam, izskan variants turpināt ceļu uz Talsiem. Noriju siekalas... Telefons ir mājās [jau otro reizi šis fakts mani mentāli iespaido]. Pēkšņi šķiet, ka nedrīkst braukt uz Talsiem bez telefona. Pie tam, pulkstenis ir teju divpadsmit naktī. Melīgi izliekos, ka man nemaz negribās uz turieni braukt. Man notic. Nolemjam, ka Talsi ir pilnīgs nakts variants, nospraužam Tukumu par galamērķi un liekamies mierā.
Iebraucot pilsētā, kā jau katru reizi šeit, man piemetas vadātājs. Nesaprotot kur tagad ir jābrauc, rinķoju pa ielām kā lapsene ap medus maizi. Pavisam nejauši nonākam Statiņā, enerģijas dzēriens, hotdogs un vadātājs ir atšūts. Dodamies uz vecpilsētu, noliekam mašīnu un dodamies pastaigā. Novērtēju Tukuma baznīcu, atzīstu par skaistu esam.


Centrālajā laukumā, pie strūklakas pulcējas vietējie pusaudži. Dāžs izrādās ar sava tēva automobīli, dažs pa visu ielu demonstrē savu subwooferi, citi vienkārši tusējas apkārt... principā baigā kņada. Ievērtējam veco apbūvi, savādās izkārtnes, vietējo laikrakstu, līdz atrodam ŠANAS SOALONU. Hmmm, kaut katrā pilsētā tāds būtu....


Blandoties pa ielām, pamanam debesis... pamale ir ļoti sabozusies un tumša. Top skaidrs, ka atpakaļceļš būs lietū. Tomēr tas mūs nebiedē. Dodamies uz māju pusi. Lietus mūs nepārsteidz nesagatavotus, lai arī vietām gāž, slotiņas netiek ieslēgtas, stikls ir tik labi ievaskots, ka viss ūdens bez ierunām nokāpj no vējstikla un pazūd kaut kur aizmugurē.
Atkal jau, lēnā garā, apēdot priekšējos lēnīšus, traucamies pa šoseju mājup. Pēkšņi uz ceļa pavīd divas izstieptas stirnas kājas. Šosejas malā guļ notriekts zvērs, liels. Nedaudz tālāk, malā stāv Audi ar sašķaidītu priekšu. Bremzējam... Par laimi vadītājam nekas nekaiš, vismaz tā izskatās. Nošausminamies, paūjinam, padiskutējam un away we go. Pilnībā ignorējot mērfiju ar savām sviestmaizēm, neļaujamies iebiedēties un tādā pašā manierē turpinam ceļu mājup. Ja neskaita brīdi, kad attopos braucam labu laiciņu pa pretējo joslu [pilnīgi debīlu ceļazīmju rezultātā], viss norit gludi. Vienos naktī, BMW no apvadceļa iegriežas meža ceļā, šoreiz – to the right.

Dobleja [jeb brauciens uz Dobeli, kurš noveda Elejā]

Bija svētdienas vakars. Sēžu piepilsētas mājā, viens, noilgojies pēc jebkādiem notikumiem, kas spētu mani izraut no stagnējošās dušas kabīnes labošanas. Kur gadījies, kur ne, JK parādās vada galā. „Braucam?”, „Braucam!” Kurp? ...nebija ne jausmas.
Kamēr JK taisijās braukšanai pie manis, es iegāju tajā nolāpītajā dušā, lai lieku reizi pārliecinātos, ka nekas nav salbojies  ... un jā, ūdens tiešām gāzās laukā no paliktņa apakšas.
Ieradās JK. Dodamies. Pirmais spontānais gala mērķis – Dobele. Braucam pa Jelgavas šoseju, runājam par parastajām tēmām: auto, auto remonts, auto jaunumi, top gear, redikulozi auto sapņi un līdzīgas, pilnīgi nejēdzīgas lietas. Protams, JK mašīnai aktuāla tēma ir ceļu segums un tā nu gadījās, ka dodamies Jelgavas virzienā (kurā ceļu praktiski nav), tādēļ veicot izvairīšanās un māņu manevrus, aizbraucām Jelgavai gar kreiso pusi garām un Dobele pēkšņi pārtapa par Eleju. Protams, no lāča bēgot, uz vilka uzskrējām, ceļš tajā pusē ir vienkārši dredfūls. Daži asi bremzēšanas gadījumi, ieraugot šķietami interesantas vietas, tomēr pirmā apstāšanās bija Latraps teritorijā, Elejā, kur uz industriālā fona, bija vērts nofotogrāfēt Alfu. Protams, par cik mēs iebraucām slēgtā teritorijā, pie mums piesteidzās nenosakāma vecuma kungs ar pistoli pie sāniem. Apskaidrojām situāciju tieši tādu, kāda tā bija un bargais kungs ar smēķi mutē, pārtapa par laipno kungu. Kamēr JK defilēja ar fotoaparātu ap Alfu, man tika apskaidrota vietējā ekonomiskā situācija un fonā esošo konteineru saturs. Rapsis, graudi un kukurūza bija milzīgo torņu pildījums. Tāpat uzzināju, ka no 1ha rapša var izgatavot tikai 3t bio dīzeļa, kas nemaz tik rentabli neesot, augsto izmaksu dēļ [par eksperta viedokli to gan nevarētu saukt, bet patiesības variācija tīri interesanta].


Nākamā pietura sākotnēji bija iecerēta Bauska. Protams, lai arī galamērķis nemainījās, pieturas bija vairākas. Braucot pa Elejas – Bauskas ceļu, kreisajā pusē pamanījām baltu baznīcu ar kapiem apkārt. Protams, metām mierā un gājām izlūkos. Kapos bija kluss un mierīgs, caur koku galotnēm iespīdēja siltie saules stari un katru no mums pavadīja vismaz pus miljons asinskāru odu. Lai arī JK par to nedaudz īdēja, fotoaparāts šoreiz bija manā pārziņā, tādēļ ļāvu odiem vaļu. Baznīcas nosaukumu vairs neatceros. Žēl, taču pagrieziena zīme tika nobildēta un to varēs redzēt.


Pie baznīcas šķūnīša JK pamanīja vecos kapu krustus, kas nolikti zāģēšanai, man tas likās nedaudz savādi, lai arī diezgan pašaprotami, tomēr es tā nedarītu. Pašā kapu stūrī, pie koka bija piesists paziņojums ar akcijas piedāvājumu: kapu kopu maliņas, lēti, ar piegādi un uzstādīšanu. Hmmm... daudzas telefona numura lapiņas jau bija noplēstas, tātad cilvēkiem šāds pakalpojums ir vajadzīgs, tomēr arī šis man likās nedaudz komisks. Varbūt vainīga mana urbanizētā daba, kas atsakās saprast ko citu [bet varbūt nē].


Dodamies tālāk. Nākamā vieta, kur JK neveiksmīgi cenšas apmest alfu ar roceni braukšanai pretējā virzienā, ir 100 metri pēc pagrieziena uz Pilsrundāli. Protams, pašas pils pakājē fotoaparāta baterija aiziet pēc piena. Paliekam ar garu degunu. Saulriets. Viss ir skaisti, franču dārzs, pils, kastaņas, baltas ābeles... fotogrāfa paradīze. Patiesībā fotoaparāta baterija beidzās brīdī, kad pie sirds mājiņas centos caur sirds formas caurumu nobildēt iekšā esošo klozetpodu. Nikons apvainojās.
Bauska. Protams, jābrauc uz Tavernu. Visapkārt nesaprotami daudz mašīnu, visi saģērbušies ērmīgos kostīmos, bezjēdzīgi taurē un vicina Latvijas karogu. Pēc neliela zvana uz Rīgu, top skaidrs, ka Latvija vinnējusi Norvēģiju pasaules čempionātā ledus hokejā vīriešiem. Sasodīts, Taverna izrādās ciet. Nekas, viss vēl nav zaudēts – dodamies uz Pauzi. Pa ceļam redzami neskaitāmi iereibuši subjekti, daži no tiem pat pamanās izpildīties ceļa vidū cenšoties izprovocēt transporta līdzekļu vadītājus uz iepriekšminētā subjekta tīšu notriekšanu. Protams, Bauska todien nerullēja – Pauze izrādās ciet [lai gan pulkstenis rādija nedaudz pāri 21:00... nu labi, maybe 21:40]. Iepirkuši visdažādākās pilnīgi nejēdzīgās lietas vietējā bodē, dodamies virzienā uz Rīgu. Mērķis – pagrieziens uz Stelpi Iecavā [aiz Hesburgera]. Pa ceļam nekas interesants nenotiek, esam nedaudz paguruši. JK ritmiski žāvājās. Nogriežoties uz Stelpi dodamies pa izsenis slaveno, līkumoto meža ceļu. JK līkumos iedod Alfai pupas [to give beans], abi labsajūtā baudam meža ceļu, iedvešot sev krietni pavirši viltotu racing pedegree sajūtu [gandrīz kā pedegree pal]. Izbraucot no meža, mierīgā manierē dodamies mājup, laipnrunājoties par iespējamajām stirnām uz ceļa kā arī citiem ispējamajiem dzīvniekiem, kuri pretendē uz roadkill statusu.
Tā lūk mums gāja. Teiksiet nekā īpaša? Ievadā taču netika teikts, ka būs kas ārkārtīgi aizraujošs. Dāži izbraucieni ir to vērti, lai viņus aprakstītu, arī tad, ja nekas ārkārtējs nav piedzīvots [varbūt tieši šis padara pasākumu ārkārtēju].

Jožin z bažin

lool :D

Paldies J.K. par mistisko linku... šis visnotaļ ir pelnijis nokļūt blogā.

Blogs automobīlim?

Kādēļ gan mašīnai nevarētu būt savs blogs? Iečekojam šeit un JĀ, tiešām... mašīnai var būt emuārs [vismaz kāds ir bijis pietiekami traks, lai tādu izveidotu. diez kurš gan :D]

Erots.

Autors: Dans :))

Reiz, kādu piektdienas vakaru, atskan telefona zvans. Zvana kolēğis no darba: "Negribi būt Dans? Ejam uz Erotu". Nekad nebiju bijis tāda veida pasākumā. Par cik piedāvājumā dalībnieka karte, kādēļ ne, būšu Dans.
Ārā tovakar bija sasodīti auksti. Devos uz ķīpsalu drebot pie visām miesām [neba gluži šo man būtu daudz]. Ārpus izstāžu zāles, mani sagaida liela desa ar cilvēkiem... Kā lamas pie dzirdītavas tie sastājušies un gada, knosās. Dažam knapi 18, acīs šaudās alkohola liesmas, gaida. Domā, ka aiz durvīm leks virsū kailas sievietes :D Nekā, iegāju iekšā - šausmīgs pūlis. Katrs no viņiem pie kases bija atstājis 20 Ls. Hmmm, neslikts bizness, nodomāju. Stendos strādā ķieğeļa paskata sievietes, acīmredzot, drošības apsvērumu dēļ. Pienāku pie vienas no letēm, skatos, pētu... hmmm, diez kas tas tāds par priekšmetu... "Klitorālais pumpis", kāds pieredzējušāks gudrinieks pamāca. "Ak tā!", šķībi nopētu ietaisi,. tāpat netikdams gudrs. Lai būtu, skaidrs ka ne pirekš manis. Satiku onkoli ar miskastes vāku rokā. Kungs bija smagi saguris. Ik pa brīdim galva pazuda miskastē, diez šis tur ko meklēja.... (?) Tauta kustās pa zālēm rinķveida kustībā, nekā lāga kur piemest aci nemaz nav. Ja būtu atstājis pie ieejas 20 Ls, būtu vīlies. Smagi.
Ap skatuvi savācies bars ne pa jokam, kāds gorās uz skatuves. Erotiskais teātris no Maskavas. Hmmm... labi, dramaturğija džekiem garīgi garām :D Protams pienāca mirklis, kad izmantoju savu Dana statusu - access to grimmētavas :) jee, tur gan dabūju redzēt to, ko pārējie neredz. Dzīve aiz kulisēm. Nekā ļoti satraucoša tur gan nebija. Valdija spraiga gatavošanās atmosfēra, neskaitāmi cilvēki lateksa tērpos ar dažādām atribūtikām gatavojas savam iznācienam. Puskailas sievietes drudžaini skraida apkārt. Ieeju ğērbtuvēs... hmmm, kailie visādi. Nu neko, apsēžos uz benķīša. Neviens nejūtas traucēts, un man pašam arī viss liekas pilnīgā kārtībā. Attiecīgā vidē, kaili cilvēki nemaz nemulsina :D Tiku iepazīstināts ar pāris gejiem... Hmmm, savāda publika. Īpatnēji cilvēki, bet par cik man pret viņiem nav aizspriedumu, proti, nav mana darīšana, ko šie dara man neredzot, joprojām viss likās gana interesanti. Satiku vīriešsievieti ar lielām uzacīm, ļoti savāda radība ar zemu balss tembru, satiku medmāsu, tīğerus, uguns mētātājus un citas pusplikas radības. Nodzīvojos tur līdz diviem naktī, varbūt nedaudz vairāk un pa nejēdzīgi auksto atmosfēras zemāko slāni, devos atkal mājup. Būtībā pasākums bija informatīvs. Biju paskatījies, ka uz Erotu nav jēgas iet (protams, ja esi vecāks par 17 gadiem) :D Cilvēki ar veselo saprātu, esiet saprātīgi, nu nav ko normālam būtnim tur iesākt. Pārējie - laipni lūdzu piedalieties Ķīpsalas izstāžu zāles īpašnieku bagātināšanā, ziedojot 20 latus par... būtībā neko [varbūt vienīgi kādam saimniecībā noder tas pumpis, konservu pasterizēšanai].