God is a DJ

Aktuāls temats, Faithless...
Šī ir vienkārši lieliska kompozīcija. No pirmās reizes iepatikās. Arī klips ir outstanding... Ievērojiet kā tiek atkārtoti vārdi kurlmēmo valodā.... ģeniāli. Laba elektroniskā mūzika kombinācijā ar graujoši labiem vārdiem.

Ludovico Einaudi

Kurš gan nezin Ludavico, nopietnas mūzikas autoru :D
Noskatoties filmu "This is England", sāku medīt šo kompozīciju interneta džungļos - atradu.
Grūti vairs spriest, kas īsti ir tas, kas mani apbūra - filmas pievienotā vērtība, vai kompozīcija kā tāda.



Ja jūsu interneta pārlūks nerāda player'i augstāk
Lejuplādēt šeit
Kompozīcijas nosaukums: Ludovico Einaudi Fuori dal mondo

What more can I give...

Tā, šis nu ir tas brīdis, kad zināmās aprindās izdaru "harikiri", bet jā... ļoti agrā jaunībā mans mīļākais dziedātājs bija... bija... ghmmmm.... nu labi, bija Maikls Džeksons. Nav smieklīgi! Nudien. Tolaik, tā bija 2. - 3. klase, manai tantei patika MJ, kad viņa pajautāja, kas ir mans mīļākais dziedātājs, muļķos nepaliku, neteicu, ka esmu dzirdējis tikai ōpa vienīgo ārzemju kaseti ABBA, kas man lāga nepatīk un, ka joprojām jūsmoju par Lambadu, protams, ka teicu "Kāda sagadīšanās, arī mans mīļākais dziedātājs ir MJ" :D Tobrīd par viņu nezināju neko, pat ne to kā izskatās. Bet tiku ātri izglītots. Tika man viena kasete un pāris plakāti. Viss, biju fans. Tolaik zināju divas lietas - Madonna ir slikta, jo nelikšoties mierā, kamēr nebūs pārāka par jaunavu Mariju, un MJ ir labs, jo viņš dara to un šito un to... Turējos pie klišejas par mīļāko dziedoni vēl ilgi, līdz sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Vienudien tante man atdeva visus plakātus un ierakstus no MJ. Biju priecīgs, taču tās arī bija beigas. Tātad vairs nav forši.
Kādēļ tas viss... laikam jau atminējos visu šo un atradu šādu dziesmu, sakiet ko gribat, šajā dziesmā kaut kas ir. Vecmodīga, tieši tāda, kādai tai jābūt. Bet vārdi ir pareizi savā būtībā un dziesma ir pietiekoši džeksonīga.

Black Coffee

2006. gada rudens. Augstskolas projekts.
Pēcpusdiena... vairs gluži neatceros cikos nolēmām tikties pie Nacionālā teātra. Man kabatā šampanietis. Pats uzvalkā. Šodien jāsafilmē klips. Meitenes kaut kur brauc, kavējās kā vienmēr. Ārā arī nav gluži silts. Staigājos gar malu. Pailgi...
Nu jā, protams, ierodās mani aktieri, scenogrāfi, scenārija autori un režisori... visi baltos krekliņos, samācijušies deju. Scenārijs visiem skaidrs - pilnīga improvizācija [biju aizmirsis šo vārdu, sacēlu lielu brēku, lai atcerētos - "improvizācija" [jālasa vairāk grāmatas]]. Sastiepām visu augšā, uzstādijām tehniku, meitenes sapucējās, nu tik būs. Bet nekā. Kāds atvedis magnetafonu, kurš nespēlē disku, kurā ir šī šausmīgā dziesma [kādēļ šausmīgā - vēlāk]. Nekas, laika nav, bet tiek meklēta mūzikas iekārta, kas spētu atskaņot tik svarīgo video sastāvdaļu. Klips bez mūzikas taču varētu nesanākt. Vairs neatceros kā, bet mūziku mēs tomēr dabūjām [manuprāt, kāds brauca pakaļ jaunam maģim un tas protams bija uz stundu]. Kad nu beidzot sākām filmēt, atklājās vēl visādas ķibeles... piemēram tas, ka kameras baterija gribēja beigties un statīvs bija tik slikts, ka krakšķēja un ķērās, kas itin viegli pamanāms arī pašā video. Beigās bijām līki pārsmējušies, izampelējušies un pārguruši. Puse materiāla bija dienā [aiz loga], puse naktī. Un tad sākās daļa, kas bija visneinteresantākā. Montāža. Protams, ka viss tika atlikts uz pēdējo brīdi un montēts tika pēdējā naktī, man patiktu domāt, ka arī filmējām iepriekšējā vakarā pirms darba iesniegšanas. Līdz rītam sēdēju un montēju šo video. Dažkārt līdz izmisumam, censdamies samontēt skaņu ar dejas soļiem no 100 gabaliņiem. Izrādijās, ka tā sasodītā dziesma ir par īsu un vajag viņu pagarināt. Murgs, vēl tagad atceros, kā aru internetu, lai atrastu softu ar ko kvalitatīvi pagarinātu to dziesmu. Tas aizņēma daudz stundas. Bet izdevās. Šo dziesmu esmu dzirdējis tik daudz reižu, ka man viņa vienkārši ir par daudz. Ap pieciem no rīta tapa titri. Izrādijās, ka tobrīd sevi uzskatiju par operātoru ar lielo ā, tāpēc tā arī uzrakstiju.
Beigu galā mums ir prieks par video. Pārējie viņu nenovērtēja tik ļoti kā mēs paši, jo... laikam jau nebija pievienotās vērtības. Draugu pulkā tapis video, neaizmirstams pasākums...
Un lūk arī rezultāts.
[ar šodienas acīm, ui, ko gan es nebūtu darijis savādāk. Un montējis arī būtu ātrāk, nevis visu nakti, toties priekš pirmā darba, manuprāt, ir ļoti ok]

Speciāli šim gadijumam, uz ātru roku izveidoju kompilāciju - Black Cofee aizkadrā. Samontēju īsu filmiņu citas black coffee[everlast - black cofee] dziesmas pavadijumā, lai nebūtu atkal jāklausās tā pati. Šeit redzami mirkļi no video tapšanas procesa, neizmantotā materiāla esence 3 minūtēs jūsu laika.

Parazītgaume...

Šī ir viena no dziesmām, kuru uzsūcu... Atliek kādam parādīt savu "dienas dziesmu", kad tā ittin viegli pārtop par manējo. Nav godīgi? Nava gan! :D
Bet protams, ja reiz dziesma ir tikusi man, kādēļ gan lai tā netiek arī tev, tev un arī tev mazais.... ;)

Viens Gigabaits!

 Viens gigabaits tagad un pirms 20 gadiem.

Attēls sperts no fishki.net (pie tam uzgājējs ir JK, nevis es), bet tomēr...

Lietojumprogrammu latviskojumi

Nodrāzts temats, bet tomēr...

Microsoft - Mikromīksts/Sīciņmaigs
MS WORD - Sīciņmaigais vārds
MS Excel - Sīciņmaigā Šūna
MS PowerPoint - Sīciņmaigais spēka punkts
MS Internet Explorer - Sīciņmaigais Tīmekļu Pētnieks
MS Windows XP - Sīciņmīkstaie logi pieredze
MS Windows Vista - Sīciņmīksto logu vista
MS Paint Brush - Sīciņmīkstā krāsas suka
MS Access - Sīciņmīksto Pieeja
MS Outlook - Sīciņmīkstais Āra lūriķis
Adobe Ilustrator - A-Dobes Zīmējotājs
Adobe Photoshop - A-dobes fotoveikals
Adobe Flash - A-dobes zibsnis
Corel Draw - Koraļļu Zīmeklis
Debug - Atkukaiņot
Bugfix - Ašais kukainis
Taskbar - uzdevumu bārs
combobox - kombinētā kaste
radio button - rādio poga
checkbox - čeku kārba
Disk Defragmenter - Disku Atsasmalceklis
Hard Drive - Cietā braukšana
Start menu - palaist ēdienkarti
Run... - Skriet
My Network Places - Manas Tīkldarbu Vietas
Add Hardware - Pievienot Cietvalkājumu
Add or Remove software - Pievoienot vai novākt maigvalkājumu
Automatic Update - Automātiskais Uzdatnis
Wireless Network set up - Kabeļmazāk tīkla darba liktaugša
Removable Storage - Aizvāktvarošā noliktava
Windows media player - Logu plašsaziņas līdzekļu spēlētājs
Keyboard - atslēgu dēlis
MY SQL - mans es kjū ell
IBM [ai bī emm] - es bite "M"
Restore - pārievietot
Undo - Atdarīt
Save changes - ietaupīt pārvērtības
Install Shield - Iekšālikšanas vairogs
Notepad - nošu paliktnis
Wordpad - vārdu paliktnis
Startup - sāktaugša
Remote Desktop Connection - Attālinātā galda augšas sakars
Setup Wizard - Uzlikt uz augšu burvis

Saldais kārdinājums...

Visi taču zinam kāds izskatās kārdinājums. Parasti tas ir tik apburošs, ka nav reāli no tā atteikties, īstam kārdinājumam vispār nevar pretoties. Tas ir salkans un nedaudz indīgs, taču zaļš no tā nepaliksi... vienīgi iekšā nedaudz ņirbs [likās, ka tāds vārds būs ok]. Ja kārdinājums liek pārkāpt sirdsapziņas likumus, tad sajūta ir maksimāli indīga. Bet tik un tā, ļaujoties kārdinājumam, sajūta ir laba, pat vienreizēja, toties sirdsapziņa vienmēr ir stiprāka, tā klusi sēž, novēro un, kad viss ir beidzies, sāk atriebties... un tad maz neliekas, protams, ja neesi rūdīts sirdsapziņas smacētājs, vai sirdsapziņas tev vispār nav un nebūs.

Ui, noteikti izklausās, ka esmu kaut ko nodarijis un tagad mocos sirdsapziņas pārmetumos. Nē, nekas konkrēts... gan jau ir kaut kas, bet tēma nokrita no gaisa. Redzēju vārdu kārdinājums, kāds runāja par indīgumu... saldums pats atnāca, saliekot kopā sanāca šis.


Lai vai kā, ir pirmdiena un rīts sākās ar savādu pantiņu, kas varētu liecināt par pirmdienas sindromu.

Kā saplosīta zebra
Vāļājos es savannā
Manas iekšas košļā lauva -
Jaunā darba nedēļa.

Klusums...

Tiko attapos no klusuma. Patiesībā tas nebija klusums. Tas ir brīdis, ko citiem vārdiem sauc par aizdomāšanos. Interesanti, visa pasaule pazūd. Nav pat īsti definējamu domu, ir klusums, vienalga kāds troksnis valda apkārt, priekš tevis tā visa nav. Transam līdzīga sajūta [es pieļauju, nekad neesmu bijis transā]. Nevarētu teikt, ka tādos brīžos cilvēks neko nedomā, iespējams domas ir ļoti noteiktas, taču pēc tam tās zaudē vērtību, aizdomājoties reti kad var pieņemt lēmumus [es vismaz nevaru], tas ir brīdis, kurā var atslēgties no apkārtējās vides, pilnībā ignorējot un apzinoties to.
Tas atgādina manu novērojumu par divslāņaino domāšanu. Šīs lietas gan ir vāji saistītas, taču ideja tāda - cilvēks domā divos līmeņos, ir kaut kāda stiprā iekšējā balss un viena nedaudz klusāka. Tas ir tā, ka cilvēks domājot var fonā analizēt ko īsti viņš domā. Spilgts piemērs ir brīži, kad liekas 'nē, tā domāt nedrīkst'. Sirdsapziņas balss, varbūt, sauciet kā gribat, tomēr cilvēks var runāt to, ko nedomā, domāt to, ko nerunā un domāt par to, ko domā, runājot - visu vienlaicīgi. [ir ir tur saprotama secība, izlasi vēlreiz :)]
Pie šīs pašas tēmas piederas sajūta, ka situācija, kas tiko noikusi, vai tieši šobrīd norisinās, vienreiz jau ir bijusi. Nepārprotama sajūta, ka viss, kas notiek ir bijis, katrs pavērsiens šķiet pazīstams, liekas, ka varētu diktēt notikumu sākotnējo gaitu.... taču nē, nevarētu vis, jo izskaidrojums šai sajūtai ir nelāgi vienkāršs... Tā ir smadzeņu kļūda. Šī sajūta tiek skaidrota sekojoši - informācija no maņu orgāniem nonāk smadzenēs nevis tagadnes blokā, bet pagātnes. Līdz ar to, tas ko redzu, dzirdu un jūtu liekas kā pagātne. Gluži kā dators - 'tas jau ir bijis' patiesībā ir BRAIN ERROR.

Vēl ir mistiskie, peldošie punkti... ja ieskatās tālumā, nefokusējot redzi uz noteiktiem objektiem, liekas, ka redzi mazus, peldošus burbulīšus. Bērnībā tās uzskatijām par domām [ :) ], tomēr pieļauju, ka tas ir optisks māns, kas saistīts ar acs anatomiju. Diemžēl domas nevar redzēt.
[attēlā smadzeņu viļņi]

Wet dog...

Šodien tiku 'executed by rain'... piecdesmit metrus pirms durvīm man uzgāzās tieši divas minūtes lietus. Un nē, mīlīši, tas nebija parastais smidzeklis, tas bija balts ūdens. Aizverot parādes durvis, lietus kā nebijis pazuda, tā vietā saule... kā vasarā. Kolēği uz mani skatās lielām acīm... kā uz sniegavīru tuksnesī...Cauri slapjš, kā žurka [matrozis vētrā], sēžu slapjā, apspīlētā T-kreklā un pilinu uz klaviatūras. Un tad vēl joki, jociņi... "Nu nevajadzēja tač tā skriet uz darbu, skat kāds nosvīdis".

Ir brīži, kad ir labi salīt, kad gribās iziet laukā lietū. Taču ne šorīt... Ir arī brīži, kad uznāk lietus un gribās paliedēties, taču tad līdzi ir lietussargs. Kad viņa nav, ir kā šorīt.
Šņaukājos, un drebinos, skatos pa logu uz saulaino laiku... par ko man tā? Acīmredzami biju ko nogrēkojies, tāpat nekas nenotiek.
Tēju. Jā, gribu tēju [piparmētru]... Un drēbes, citādi nāksies pakarināt šīs virs monitora un sēdēt Ādama stilā [pēc čūskas, ar vīğes lapu].

Logs

Kādu nakti nenāca miegs, sagaidiju saullēktu...
Ko tur daudz stāstīt, krāšņi...
Skats no loga...

Flip a coin...

Katrs no mums ir saskāries ar gadijumiem, kad cilvēki izlemj beigt dzīvi pirms noliktā laika. Cits tuvāk, cits tālāk. Mums, apkātējiem, palicējiem sajūta ir nožēlojama. Domas jūk viena pāri otrai. Nav skaidrs kā tā var notikt, kādai jābūt motivācijai, lai cilvēks spētu nodarīt ko tādu gan sev, gan arī citiem - ģimenei, radiem, draugiem. Skumjas jaucas ar niknumu, dusmām, sērām... Cilvēki, kas paliek tiek zināmā mērā piekrāpti... un katrs domā par to, ko gan es esmu darijis, lai tā nenotiktu... atbildība tiek skaldīta. Katrs iedomājas, kā būtu, ja būtu... bet faktu nekas nemaina.

Kādēļ šāda tēma? Šodien no jauna dzirdēju The Kelly Family vienīgo dziesmu, ko jebkad esmu no viņu repertuāra spējis klausīties - Flip a coin, kas veltīta viņu biedram, kurš izdarijis pašnāvību...
Klausoties šo dziesmu, atceros sajūtu, kāda pārņēma stāvot pie sava drauga kapa kopas...

Road

On the road again...

Ja bākā būtu jālej mēness gaisma, šitā varētu braukt 4ever [līdz rītam].
Šī nodarbe relaksē. Pareizā kompānijā, nezināmā virzienā, pretim nākotnei, atstājot aiz sevis pagātni.

Brīdinājums - cilvēkiem ar atšķirīgu pasaules uztveri, šis video var šķist garlaicības kalngals.


Protams, ļoti daudziem auto ir pārvietošanās līdzeklis - no punkta A uz punktu B. Man... man tas ir pārvietošanās līdzeklis... pa vektoriem.

Ir maz Latvijas novadu, kuros neesmu šādā veidā pabijis.

Rudens tumsā...

Banāli, bet fakts. Aizbraucām vēlā vakarā uz Gūtmaņalu. Ala kā ala, kāda bijusi pirms 10 gadiem, tāda pati arī tagad - cik nu varēja sataustīt.
Pulkstenis rādija apmēram 22:30. Apkārt valdija pekles tumsa, vienīgais apgaismes līdzeklis bija mobilā telefona lampiņa un fotoaparāta displejs. Ko nu daudz vazāties pa neinteresanto alu, laiks doties pekles melnumā piedzīvojumus meklēt pa trepēm augšā - kalnā. Sākumā meģinājām kāpt tāpat, bez gaismas, satvēruši margu, taustijāmies augšup pa koka kāpnēm līdz pēkšņi marga pazuda. Priekšā nenosakāms šķērslis. Ieslēdzot gaismu, atklājās, ka šeit ir pagrieziens un esam nonākuši trepju galā. Pabumsijušies pret sienu kā padomju laika spēļu visurgājēji, tomēr atradām ceļu tālāk. Sajūta neaprakstāma. Nāk prātā domas, kā akli cilvēki spēj tā dzīvot. Neredzot neko. Tomēr mums bija jautri. Kā veci pensionāri rāpāmies kalnā, pūsdami, elsdami. Nospriedām, ka neviens cits cilvēks, kurš lepojās ar veselo saprātu, nebūtu ar mieru no laba prāta kāpt šajā kalnā... mēs tik tādi - pasisti.

Šis ir video no posma, kad pēc uzkāpšanas kalnā, devāmies lejup pa tā otru pusi. Video redzams tieši tik, cik varēja redzēt, tik telpiskuma trūkst. Infantīlie izsaucieni un patizlie smiekliņi nav kādas garīgas slimības augļi, bet gan klupieni pret saknēm un pakāpieniem, kurus lāga nevarēja saskatīt. Tiesa, šajā posmā bijām bruņoti ar mana telefona vārgo gaismiņu.



Pasākums pa rubli.

P.S. Atvainojos par video sākuma titru, tiešām nesaprotu, kā tik stulbs var sanākt (Windows Movie Maker)

Vēlies parunāties ar Dievu?

Tāpat kā mēs, arī Dievs lieto internetu.
Katram no mums ir iespēja ar viņu aprunāties čatā. Dzēst jebkādas šaubas par viņa eksistenci [ja tādas kādam ir], uzzināt ko jaunu, izlikt savas bēdas, vai pastāstīt kaut ko priecīgu.
Protams, Dievs ir visuvarens un spēj runāties online ar vairākiem uzreiz. Tādēļ ilgi nav jāgaida.

Čats ar Dievu šeit!

Dievs tiešām runā kā Dievs.

Me:
I dont belive in you!
God:
Would you ever do it?
Me:
No
God:
Me either.

P.S. Ar Dievu jārunājas angļu mēlē.

Sabiedriskais transports Vs Auto

Rīts.
Izejot no mājas, gāž lietus. Ar mapīti virs galvas tu steidzies uz tramvaja pieturu. Salijis cauri slapjš, tu nonāc pie mērķa.
Pietura.
Atveras durvis, pretim lūkojas siļķes ar nīgru sejas izteiksmi. Liekas, viņi visi kā viens domā: "bāc, tev tieši šeit jālien, it kā mūsu te par maz...".
Kad esi iespraucies un pienjēmis tādu pashu siļkjes ğīmi kā pārējiem (lai neizceltos), sākas ņurdēšana. Viens otram neko nesaka, tomēr ir nejēdzīga kņada un troksnis. Cits klausās mūziku - tuci, tuci, tuci... cits aizkauta liellopa balsī ķerc pa mobilo telefonu, cits šņaukājās, kasās, bakstās, knosās, grūstās, tirinās....
Un visbeidzot ir tie, kas vienkārši smird, bet nu tā, ka nav saprotams kā var tik tālu nodzīvoties. Un tad vēl stieņi, pie kuriem jāturās... noklāti ar sviedru un netīrumu gļotainu kārtu. Visiem rokas netīras. Gaisa nav. Uzvilkušies kā atsperes, cilvēki brauc uz darbu, uz skolu uz centrāltirgu... kur nu kurais.
Atbilstošajā pieturā, tu sāc viļņoties, līdz panāc, ka masa tevi [atvainojos] izkakā ārā no lipīgās vietas. Nosvīdis kā cūka, tu turpini savas gaitas. Apğērbs piesūcies ar neidentificējamu smaku.

Par šādu prieku protams ir jāmaksā. 0.30Ls par atrakciju, kas nebūt neliekas nedz jautra, nedz aizraujoša... nekāda.



Un tad ir tie, kas saka, ka braukt ar auto ir daudz dārgāk, neizdevīgi un lēni...

Iedomājieties... rīts, tu izej no mājas. Gāž. Nekas, pasper 2 soļus, iekāp savā auto. Iesēdies dziļāk savā, ne viena cita, benķī, noregulē temperatūru salonā, ieslēdz savu mīļāko mūziku un dzerot rīta kafiju izbrauc korķu pilsētā. Lēnām ripinies, priecājoties par lietus lāsēm uz stikla, piemēram dziedi līdzi savu mīļāko dziesmu. Apsver sevī dienas plānus. Tādā garā, tu nonāc līdz savai darba vietai, izkāp laukā un esi 2 soļus no savas dienas.

Laika ziņā esi pavadijis to pašu, ko sabiedriskajā transportā. Naudas ziņā... apmēram 2.50Ls

Manuprāt, tas ir ietaupijums. Viennozīmīgi.

Rokspēks [Armstrongs]

Louis Armstrong.
Satriecoša balss. Protams, lai ko tādu klausītos, nepieciešams attiecīgs garastāvoklis un man tāds šobrīd patiešām ir.
Ja nu jums arī - lūdzu.
Vienmēr ir fascinējuši šāda tipa ģeniāli US mūziķi.

Sarah McLachlan

Garastāvoklim.
Šis paķer ar video.

Protams, ja tevi nē, tu vienkārši neesi viens no tiem, kurus paķer ;)
Bet satraukumam nav pamata, varbūt tas esmu es, kas vienīgais ir spējīgs šo video noskatīties.



Lai nav īpaši jārakņājas, meklējot related video, pieliku vēl vienu dziesmu... ;) (dažam to pašu, dažam jaunu)

Būt vienam...

Būšana vienam iedalās vairākās apakšbūšanās.
Par tās ietekmi uz cilvēka veselību (kā garīgo, tā arī fizisko) ir pretrunīgas ziņas. Pie tam, tas nav mans mērķis ieslīgt šāda veida detaļās.
Turpmākajā tekstā centīšos definēt iespējamos veidus un situācijas kā cilvēki ir vieni.



1. būt pilnīgi vienam - šāds stāvoklis var būt tikai psihiski iluzionisks, jo reāli nav iespējams. Cilvēku pārņem sajūta, ka viņš ir viens pats, ka visā visumā vairs neviena nav. Iestājas panika, ieslēgšanās sevī, vājprāts... vai gluži pretēji, neadekvāta rīcība, pieņemot, ka neviena jau nav, kas varētu iebilst pret jebkādu darbību.
Šādi cilvēki reālajā dzīvē nepastāv. Pat uz mēness izkāpa divi kosmonauti (ja būtu izkāpis viens, varētu teikt, ka viņš ir vienīgais cilvēks uz planētas un kas zin, kādas sekas tas atstātu uz viņa psihi)
Liekas, ka tā varētu būt viena no baisākajām sajūtām, kāda iespējama... tu esi, neviena cita nav. Nekas vairs nav svarīgs, visam zūd jēga.

2. būt vienam starp daudziem - arī sabiedrībā cilvēki mēdz būt vieni. Tomēr viņus nevajā sajūta, ka neviena cita nav. Atšķirīgu un ļoti individuālu iemeslu vai pat situāciju vadīti, cilvēki izvēlas vai ir spiesti palikt vieni. Saite ar apkātējo pasauli saglabājas. Joprojām citi domā par tevi un tu domā par citiem. Tu tiec vērtēts un pats vērtē citus. Viedokļu jūra par un ap tevi saglabājas. Šajos brīžos cilvēks paliek ar sevi un visa viņa uzmanība tiek centrēta tikai uz sevi. Tiek risinātas problēmas, meklētas izejas no situācijām, ğenerētas idejas. Šis ir visproduktīvākais no vienam būšanas veidiem (protams atkarīgs no personas motīviem būt vienam, dažos gadijumos subjekts vienkārši dara sev pāri).

3. būt vienam no diviem iedalās divās apakšgrupās:
-saistīts ar mīlestību
-saistīts ar interešu nesakritību
Pirmajā gadijumā - cilvēks atrodas noklusējuma stāvoklī. Jo nākot pasaulē, saskaņā ar visai populāru teoriju, cilvēks ir viens no diviem (atceramies runas par otrajām pusītēm un līdzīgām vārsmām). Šādā, gluži nekaitīgā stāvoklī iespējams dzīvot ilgi, iespējams, pat visu mūžu. Nereti pienāk brīži, kad cilvēks apzinās, ka ir viens. Sākas meklējumi... Citam agresīvi, piezemēti, balstīti uz pamatinstinktu, kas ir sava veida meklējums, citam gluži pretēji - emocionāli precīzi, uz nerakstītiem, iekšējiem kritērijiem balstīti un noteikti (tiesa gan, arī pirmais meklēšanas veids agri vai vēlu noved pie šīs pašas vērtējuma metodes). Šis brīdis ir visai bīstams, jo parādās iespējamība palikt vienam apzinātā stāvoklī. Tas cilvēku sagrauj, viņš tiecas labot šo situāciju un nereti izdara pārgalvīgus lēmumus. Rodas mākslīgas savienības, kas noved pie visai mokošas dzīves. Šajā vienam būšanas posmā cilvēki visvairāk dara sev pāri, rīkojas impulsīvi, baiļu vadīti. Pat pie mākslīga šīs situācijas labojuma, cilvēks paliek viens, jo apmānīt sevi nozīmē, ka daļa no tevis ir tā kas māna, daļa, kas ļaujās, līdz ar to ir visai dalīta, divdabīga apziņa par īstenību.
Otrajā gadijumā - būt vienam no diviem iespējams situācijā, kad otrs cilvēks savā būtībā ir atšķirīgs un jebkādu motīvu vadītā būšana kopā ir vienlīdzīga būšanai vienam.

4. būt vienam ar kādu - augstākā pilotāža. Nekāda sakara ar dzimumaktiem vai ko tamlīdzīgu, dažos gadijumos tā var būt kā izpausme, bet ne vienam būšanas jēga. Būt vienam ar kādu nozīmē uzticēšanos visaugstākajā mērā. Tā ir dalīta dzīve, tu esi pats un esi arī otrs, ja vienam kas notiek, arī otrs to jūt, tik pat asi. Viens solis līdz mīlestībai? Nē, tai jābut pašai mīlestībai (ne vienmēr ar reproduktīviem mērķiem). Tu esi gatavs ziedot visu otra labā, jo esat taču viens vesels. šādi cilvēki papildina viens otru. Cilvēks ir egoistisks radijums, šajā gadijumā viņš rīkosies egoistiski abus cilvēkus uzskatot par vienu, tātad divi ir viens un katrs viens sevi mīl un rūpējas par visu, kas nepieciešams.

Beigās sanāk, ka vienam būt nemaz nav tik viegli. Būt vienam nav izeja, vai vieta kur aizbēgt... Visi tavi dēmoni un rēgi, viss no kā tu baidies, paliekot vienam, lien laukā.

Runā, ka cilvēks aug miegā...
Es domāju, ka cilvēks mainās... paliekot viens...