Izlaidums

Sestdienas rīts, pamostos ar domu, ka jādodas uz izlaidumu (LU filologi). Izlaidums sākas 11.00 no rīta, pēc nepatīkamās darba nedēļas, savas kuslās miesas piecelt spēju tikai 10:45. Ielas tukšas, neviena nav. Dodos uz LU. Centrā spieto vienādi ğērbti jaunieši ar pilnīgi vienādām puķēm (par cik neesmu botāniķis, ar puķu nosaukumiem man ir grūti). Pārmaiņas pēc, puķu veikalā nopērku 3 gerberas (pārdevēja teica, ka tās ir gerberas, varbūt piešmauca) un dodos uz aulu. Ienākot LU, ğērbtuvju tumsā mūs (biju saticis vecu draugu) līdz nāvei pārbiedē rūķis, kas tumsā kašājas pa grīdu un ņurd. Ar lielu izsaucienu, smiedamies par savādo radību, kas vēlāk izrādijās apkopēja, dodamies aukšā. Aiz muguras dzirdami rūķa mehāniski griezošie smiekli. Ieejot zālē, paveras savāds skats. Pie mikrafona stāv Janīna Kursīte (tagad visi zinam Janīnu!), aiz muguras, kā frankenšteina jauktais koris, sēž bars ar pasniedzējiem, dekāniem, rektoriem, sekretārēm un sazin vēl kādām Dieva radībām. Centrā sēž vakara vadītājs, varētu domāt, ka tas bija rektors. Vakara vadītājs, ik pa brīdim pieceļas un piesaka jaunu fakultāti, kurai jāstājas uz konvējera diplomu saņemšanai. Viņa sasliešanās izskatijās pietiekami savāda, lai uzturētu mūsu (nu jau) bariņa jautrību. "Špok!", pieceļas rektors, sastājas vesels bars meitiešu un Janīna ieslēdz
LU zivju kombināta konvējeri. Kā reņğes, meitenes slīd pa lentu pie Diplomu bļodas. Minūtē
Janīna spēj apkalpot apmēram 6 renğes. Saņemot diplomu, Janīna lepni nosauc fakultāti,
iegūto grādu un sūta tālāk pie puķu meitenes, kas iešķiebj katrai pa puķei un blakus esošais opis/profesionālais bučotājs iedod vienu "Šmek!". Kad Janīnai aptrūkstas elpa, viņa spalgi izdveš: "Apsveicam!". Šinī brīdī zāle aplaudē. Dažam ir neviltots prieks, par katru beidzošo meiteni un ar bērna smaidu uz lūpām, līdz neprātam tiek klapētas plaukstas. Cits raud, cits guļ, cits runā pa telefonu. Elpot ar nebija paredzēts, skābeklis atradās tikai ārpus LU.
Tā nu, pēc iepriekš aprakstītās shēmas, tika apsveiktas visas meitenes un zēni, kas izturējuši pārbaudijumu un pabeiguši LU. Shēma bija nemainīga - "Špok!", izsaucam, konvējeris, "trrrrr....!", puķe, "Šmek!" buča un "Apsveicam!". Bakalauri vienubrīd sajuka ar mağistrantiem, tad nu komiski Janīna tos nosauca par "...fuj mağistranti", labojot iepriekšējo bakalauru pieteikumu. Lai samocīto cilvēku masu nobeigtu pavisam, beigās tika izsaukta priekšā "Borova Mc" (latgaļu grupa). Visu cieņu, gaumes lieta, taču skaņotājs bija saslimis un caur mikrafonu skanēja brutāls troksnis, kas dažam lika mesties laukā pa durvīm. Kad tas bija izciests, beidzēji sveica pasniedzējus, pasniedzēji sveica beidzējus. Ap to brīdi, no manu Gerberu kātiem bija palikuši ļengani mietiņi, kas krāsoja manas rokas zaļas. Dažs labs nerunāja mikrafonā, dažs kā garnis locijās pie pārāk zemu novietotās, skaņu pastiprinošās ietaises... dažs runāja glupības, bet visi pārējie ņurdēja. Beidzot, kad sēde bija beigusies (manuprāt par sēdi to dēvē dēļ sēdošajiem pasniedzējiem), visa masa spiedās uz izeju. Cik samītu bērnu un pieaugušo, nepateikšu, taču tādi noteikti bija. Ārā, drūzmēšanās... beidzot satiku savu sveicamo un atbrīvojos no gerberām. Mēğinājumi nofotogrāfēties kopbildē ar mağistrantiem cieta neveiksmi, jo viņi nespēja saorganizēties. Tas būtu nesis kādu jautrības vēsmu šajā šarādē.

Secinājums: Līdz šim, es domāju, ka izlaidums ir svētki. LU... nu nezinu gan vai bija, esmu vīlies un priecīgs, ka mācos citā mācību iestādē. Visdīvainākais izlaidums manā mūžā.