Īsais Elviss @ MicRec

Bija apsolīts doties uz grupas Short Elvis konci MicRec bārā [pasākums konkursa Micrecbārs Open ietvaros]. Mērķis - atbalstīt un galu galā novērtēt JA bundzinieka spējas. Tad nu solijumu pildot, sarunājām ar JK tikties bez piecām noteiktajā laikā, cirkū. Viņš būšot lateksa tērpā ar dzeltenu šlipsi, es ieradīšos četrrāpus, lai viens otru atpazītu pūlī. Tēma protams tika apvīta ar vēl dažnedažādām frīkveida idejām, tomēr satikāmies civilizēti.
MicRec bārs bija pilns, samērā pilns... ne kā tramvajs, bet kur sēdēt nebija, vajadzēja izmantot privilēğijas... Protams izcēlos ar paiešanu garām biļešu meitenei nesamaksājis, bet kļūdu laboju, arī man ir sirdsapziņa (zināmā mērā). Dzerot pienu no netīras glāzes, sagaidījām pirmās grupas uzstāšanos - Mēness Pasts. Jāteic, ka spēlēja neslikti, varēja redzēt daudz iespaidus no citiem māksliniekiem, ek... visiem zināms, ka man patīk "proper gičas" skaņa. Bunğieris bija... vienkārši bija. (neviens jau neredzēja, ka viņam izkrita vālītes no rokas) Vokāls, kas jaunajām grupām ir klupšanas akmens arī bija, nevarētu teikt neko sliktu, taču nekas ievērības cienīgs. Kopumā grupa spēlēja labi. Viņu dziesmas... ui, dziesma - viena :D skanējusi Radio Lāgā... publikas atbalsts bija, taču ... nu tāds pašvaks. Principā sanāca, ka viņi iesildija Short Elvis :)
Savu priekšnesumu Mēnes Pasts pabeidza visai negaidīti un man īsti nesaprotami... ar "tā dā dagadagadā, man vienalga viss" dziesmu. Comoon! Protams, grupām mainoties, liela daļa Mēnes Pasta atbalstītāju vienkārši aizgāja. Neforši.
Bet nu Short Elvis bija kas pilnīgi cits. Manī ir daudz kritikas pret šo apvienību, taču skaidrs ir viens, JA spēlē bungas vienkārši nenormāli labi. Mēness Pasts vienu brīdi atkārtu muti skatijās uz JA zibošajām vālītēm. All due Respect, bet nu... kā diena pret nakti. Bass arī Short Elvisam ir tiešām lielisks. Vokāls?! diemžēl vokāls bija aizmidzis. 4 cilvēku grupa turās uz diviem dalībniekiem, kuri acīmredzemi izrāda gatavību, patiesībā ne gatavību, viņi vienkārši liek visu sevi šajā lietā. Publika atdzīvojās. Ja pirmstam bija dzirdami sausi aplausi, tagad parādijās arī izsaucieni, svilpieni un vētraini aplausi. Mēness Pasts ilgi asbesta seju sēdēja un nedziedāja līdzi, līdz neizturēja :D Kā vēlāk ar JK nospriedām, jaunajām grupām bez laba vokāla ir ļoti grūti izsisties, grupa var spēlēt cik ideāli vēlas, kā operas simfoniskais orķestris, taču bez attiecīgas balss... sorry, I dont buy that.
Beigu galā... Jā. Esmu paslavējis Juri un Short Elvis. ...un jūtos labi :)

P.S. Short Elvis agroplēves sviedru kostīmi, kuros viņi ietērpās pirms došanās uz skatuves,manās acīs izskatījās vienkārši muļķīgi. Lai arī virsū raktīts D&G [Dace un Gatis] :)

P.S.S. Nē, lūdzu neuztvert šo kā abu grupu nolikšanu, pats nespēlēju un varu izteikties tikai tādā mērā, kā to sajutu. Protams, ka man labāk patika Short Elvis un JA @ bungzz... :) Draugi turas kopā - visi par vienu un viens... kuram pofig :D

Sniegā

Thats it. JD vairs negrib neko.
Ārā snieg. Labprāt ielīstu alā, ieritinātos lāča siltajā padusē, sūkātu savas riebīgās skuju klepus konfektes un vienkārši gulētu...
ar skatu uz alas izeju, protams, lai atverot acis, varētu pavērot krītošās sniega pārslas...

Bez nosaukuma

Šis sacerējums iznāca diezgan spontāni. Sāku rakstīt
ar domu ka jāuzraksta kautkas pavisam muļķīgs un nesakarīgs, bet
pamazām parādijās arī nozīme. Kāda? Nemācēšu paskaidrot. ;)

Neviens jau nav vainīgs
ja krēslu kājas lido pa gaisu
Un neviens neliksies ne zinis
Ja arī galds vājpratā danci griezīs
Un krūzītes ka apjukušu zošu kāši
akli trauksies pretim saulei
Ja loga rūtis bailēs trīsēs
un koki aiz tām žēli glāstus lūgsies
Nav laika, nav laika: tiem saka,
Mums jāsteidzas
Pasaule jāglābj.

Leaving Akureyri

Uzņemts braucot autobusā no Akureyri uz Laukiem. Braucu, klausījos mūziku, tostarp arī šo dziesmu. Tā ir viena hip-hop grupa no Akureyri. Tāpēc arī labi iederējās. Žēl gan, ka diez vai kautko no texta sapratīsiet, bet dziesmu sauc "Noasa Šķirsts". Mēģināju notvert to noskaņu kāda ir braucot tumsā ar autobusu.

Sapnis

Nosapņoju šo sapni/murgu visu vienā naktī. Ko tas nozīmē man nav ne jausmas. Bet tas bija diezgan interesanti. Ļoti reāli.

Tiem kas te iemaldās un nesaprot kas par lietu, tad esmu JD jaunākais. Jānis. JD Islandē dzīvojošais pusbrālis. :)

Sapnis: 18. nov 2007

Pirmā daļa(Sāku rakstīt uzreiz pēc pamošanās>14:49)

---

Personas: Es

Oli (bijušais un esošais istabasbiedrs)

Harpa (Ola draudzene)

Oskars Štelmahers(bērnības choms)

Leonidas(romiešu cars/varonis)

Belzebuls(velnveidīgs briesmonis)

Runājošais pulksteņu veikals (vecīte, sieviete, meitene)

Vieta: Netālu no MA(Skola Akureyri) (varbūt arī kautkur citur)

Ir Ziema. Dziļš sniegs.

Itkā ejam uz mājām. Viņiem visiem ir riteņi(velo) man nav. Tas labi: es padomāju jo neticēju ka viņi kautkur tiks. (tomēr drusku sāpēja jo zināju ka viņi to izplānojuši) Ar mani nerunāja. Viņi sāk braukt, es ar kājām. Oskars jau drīz nokrīt, jeb ieskrien kautkur. Olis drīz pēc tam arī nokrīt. Iela ir pilna ar sniegu un slidena. Es eju ātrāk nekā viņi var pabraukt.

| Vieta: Grieķija vai Rodos. Personas: Es,Olis,Harpa,Oskars> tātad turpinājums. Joprojām ejam. Es ar Oskaru pa priekšu, Olis ar Harpu aizmugurē. Apkārtne: Tāda kā taka(diezgan plata) ved augšup. Vienā malā takai apmēram 4m augsta klints siena. Ejot paliek zemāka, un taciņa šaurāka. Tad Olis ar Harpu izdomā skriet uz veikalu. Tas esot tur aiz tās sienas. Klints augšā aug koki un krūmi. Viņi skrien augšup pa klinti. Zvēriski. Viņi ir kaili. Netiek augšā(vai arī viens otram neļauj> nezinu kurš) un veļas lejā par klinti vienā roku, kāju bumbā. Kaili. Kādu laiku cīkstās lejā uz takas. Mēs ar Oskaru ejam uz priekšu. Saku viņam: Nāc, ejam! Paskatos atpakaļ un dzirdu ka Harpa man kautko saka. Nedzirdu ko. Oskars pazūd.

Eju viens tālāk. Taka paliek ļoti stāva. Redzu ka eju pa milzīgu klintsragu kas stiepjas gaisā(ļoti augstu) Oli un Harpu vairs neredzu. Rāpjos līdz pašai augšai. Paskatos pāri malai. Paliek bail. Sajūtu kā saceļās vējš un klints šūpojās.Palika patiešām bail. Viņa bija tik augsta un tieva ka vējš viņu varēja iekustināt. Baidījos ka gals nolūzīs un es lidošu pretim bezdibenim. Šūpojās shurp un turp. Jutu vēju tieši sejā un turējos cik vien stingri varēju. Sāku lēnām kāpt lejup. Kāpju tikai pauzēs starp vēja brāzmām. Grūti turēties, gandrīz nopūš. Lēni nokāpju lejā un redzu ka klintsrags īstenībā peld ūdenī pie paša krasta.(tas palika par kautko kuģveidīgu) Tiku lejā pašā pēdējā laikā lai pieķertos steķiem un piesietu šo „kuģi“ atpakaļ pie krasta. Zinu ka Olis un Harpa ir viņu atsējuši.

Eju tālāk un nonāku vecās romiešu tempļa drupās (turpat jūras malā) Zinu ka man jācīnās ar kādu romiešu dievu, varoni vai vadoni. Dzirdu kā viņš tuvojas, zinu ka nespēju viņu pieveikt. Bēgu. Man jātiek prom no viņa teritorijas – pie cilvēkiem. Skrienu tuvāk jūrai, lēkāju veikli pa tempļa drupām, kā gazele. Droši un ātri . Viegli tieku no viņa prom. Nekad arī neredzēju kā viņš izskatās. Leonidas. 3 vīri, Izbēgšana, Lidojošs zobens nolūzt un paliek iedūries sētā. Eju tālāk pa ceļu/ielu joprojām Grieķijā vai Rodosā. Ceļa kreisajā pusē tādi kā akmeņu krāvumi, un liela akmens māja. Ārpusē (varbūt kādus 10-15 metrus no manis stāv milzīgs briesmonis) No.2

Kāds man domās saka ka šis ir vai nu Belzebuls vai arī kautkas tamlīdzīgs. Velnveidīgs, ar sarkanu ādu, ragiem un rupjas ādas bruņām/biksēm. Es viņam prasu kas viņš tāds ir? Šis paliek dusmīgs un mēģina man trāpīt ar kautkādiem 3 dzeloņiem. Netrāpa, es paslēpjos aiz mašīnas kas stāv ielas malā. Neesmu vēl viņa teritorijā tāpēc varu izvēlēties vai cīnīties ar viņu vai nē. Izvēlos to nedarīt. Aizskrienu.Ielas malās ir mājas, super marketi, veikali.

Nonāku pie pulksteņu veikala. Tas ir dzīvs. Visa priekšējā siena ir kādas vecītes simbols. Sāku ar viņu (veikalu un vecenīti vienā personā) runāt. Runājam sirsnīgi par lietām kas mums svarīgas. Viņa nokāpj no mājas un paliek cilvēcīga, un jaunāka (apmēram 40?) Pulksten 08:00 viņai jābūt atpakaļ uz sienas, citādi viņa pazustu.| Vieta: Trauku veikals Personas: Es, Oli, Harpa, Meitene(dzīvais pulksteņu veikals) Esam veikalā, tur pārdod skaistus šķīvjus ar dažādiem rakstiem. Viņa ir palikusi par brīnišķīgi jauku meiteni manā vecumā. Viņas pieskārieni kutina. Turu viņas roku savējās un glāstu. Skatos acīs. Tajās ir bezgalīgs smaids. Olis ar Harpu arī tur ir, arī iepērkas. Nez kāpēc domāju ka viņš varētu man viņu atņemt. Laiks sapnī bija 05:00 Vēl 3 stundas līdz viņai jāiet.

Otrā daļa

---

Personas: Es

Puisis ar pelēkajiem matiem

Viņa pavadoņi vampīri

Dažādi cilvēki no MA

Roboti

Vieta: MA un apkārtne – Nākotnē

Skolā (MA) ir kautkādi vispārēji svētki. Listigardurinn (koku un augu parks pie skolas) vairs nav. Tā vietā ir klājš zālājs ar kokiem. Šī zeme tagad pieder skolai. Tur ir koku aleja un visādi krūmiņu žogi. Tur ir „riktīgais dārza party“ ar izkārtām lampiņām utt. Atnāk paziņojums ka visiem jāsapulcējas skolā jo tur tiks veikta uzruna. Es neeju. Palieku dārzā. Visi aizgāja. Dārzā palika tikai viņu roboti. Tie bija kā viņu draugu aizstājēji. Mājdzīvnieki. Es pieeju pie dažiem tuvākajiem un saku: Hi ! No sākuma tie mani nedzirdēja. Pasaku skaļāk un tie atbildēja ar to pašu: Hi. Es nodomāju : Cool un izlienu cauri krūmu žogam pa kreisi. Tad nonāku alejā. Tur sajūtu ka gravitācija ir cita. Varu viegli uzlekt koku augstumā. Tā arī daru. Lēkāju pa kokiem no viena uz otru. Tā kā planēju. Enerģijas izlādiņš. Beigās apsēžos kāda koka galā un redzu ka blakus-kokā arī sēž kādz džekiņš un dažos netālos kokos arī daži sēž. Sāku ar viņu runāt. Viņam ir pelēki mati. Viņš manā vecumā. Ir jau pienākusi nakts. Saku viņam cik superīgi man liekas tā lēkāt un prasu vai viņam arī patīk. Ndzirdēju ko viņs atbildēja jo pa to laiku mēģināju labāk iekārtoties sava koka galotnē. Prasīju lai pasaka otrreiz bet tik un tā nesapatu ne vārdiņu. Viņs nebija tik bērnišķīgs kā es. Runājām ne par ko. Un tad viņš izstiepa roku un noķēra krītošu zvaigzni. Apskatīja un teica ka nav skaista, vai laba un aizmeta prom. Redzēju melnu akmeni pazūdam tumsā. Biju izbrīnīts. Prasīju kā viņš to izdarīja. Viņš saka ka vienkārši viņam esot bijusi tāda sajūta, pastiepis roku un viss. Kamēr viņš runāja redzēju viņam aiz muguras kautko melnu, lodveidīgu un diezgan palielu apmēram 45 ̊ leņķī uzšaujamies debesīs. Viņam to pateicu, bet viņš neko neatbildēja.

Tad visi taisījās uz ballīti. Arī viņš un pārējie kokos sēdētāji. Tas nebija tālu un es arī gribēju aiziet. Viņi jau gāja, kad mans sapnis palika par progamu uz datorekrāna. Es pats paliku uz vietas. Es varēju izvēlēties 2D, 3D vai 6D view. Tur bija vel daudz ļoti sarežģītas iespējas. Izvēlējos 6D jo 3D nestrādāja. Tad kautkā tiku atpakaļ iekšā, Redzēju 6D. Kontūras redzami krita acīs, bet itkā viss normāli. Iegāju tajā klubā (Skola bija pārveidota par klubu.) Tur bija viss tas kas bieži ir klubos. Meitenes, alkohols, un Choko džekiņi. Redzu džekus kuri bija kokos. Viņi izskatās draudīgi. Daži atņirdz zobus un redzu ka viņi ir vampīri. Nevienam neuzbruka bet iegāja vienā no deju nodalījumiem ar viltīgiem smaidiem. Arī viņš tur bija. Un izskatījās ka viņš gribēja tikai vienu lietu „one night stand” ar kādu no meitenēm. Viņš nebija vampīrs.

Uzdūros galdiņam pie kura sēdēja abas manas angļu valodas skolotājas. Viena tagadējā
(Arny) un vēl pamatskolas. Viņas bija diezgan piedzērušās. Apsēdos turpat netālu. Atnāca kādi 4 muzikanti ar dīvainiem instrumentiem un apsēdās pie mums. Vienam bja kautkāds papīra instruments kuru vajadzēja salabot. Iedevu viņam vecus čekus no maka. Salaboja, bet viņu mūziku es tā arī nedzirdēju jo tad šī daļa beidzās.

Trešā daļa(miglaina)

---

Tajā pašā naktī braucu arī autobusā. Tas bija pilns ar haosu (Mitote>sens vārds ar līdzīgu nozīmi) Visi runāja vienlaicīgi. Varētu padomāt ka šajā autobusā ir visa pasaule. Es pats gan redzēju tikai tos kas man tuvāk sēdēja. Man no sāniem tecēja asinis. Nobijos par sevi. Tad ieraudzīju meiteni visu vienās asinīs un visu sapratu. Viņai nebija bail. Tur bija arī indieši un viņiem ļoti vajadzēja Windows Vista. Kailums. Viss likās pavisam normāli, ne baisi, ne riebīgi. Vienkārši bija. Uz kurieni mēs braucām nezinu. Neskatījos ārā pa logu.

Ceturtā daļa(dziesma)

---

Dzirdēju dziesmu un zināju ka to ir sacējis Olis. Tas bija viņa viedoklis par lietām. Kad pamodos, atcerējos pirmos divus pantiņus un melodiju arī. Vārdi bija ar atskaņām. Tā bija laba dziesma. Roks. Angļu valodā. Viņa nebija pabeiga. Tagad esmu aizmirsis gan lielāko daļu vārdu gan melodiju, jo pierakstīju pārējo sapni vispirms. Viena rindiņa bija: Now we have all the world. Vairāk neatceros. Žēl.

Magoņmaize

Rakstu un ēdu magoņmaizi
Rakstīšana neveicas
Magones kā milzum daudz punktu
Birst uz lapas
Kā sāku teikumu, tā uzreiz punkts
Mēģinu kautko raks.
Nē, es nepado.
OMG !!!
Stulbās mago.
.

Informācijas laikmets

Domas kā ātrvilcieni skrien uz rinķi,
Neviena neapstājas
Palieku stāvam uz platformas
Tukšs.

Jaunpils

Mārtiņdienas izbraukums. Protams naktī, ko gan jūs domājat, pa dienu tak nevar neko redzēt...

sadegt ar tevi vai nosalt vienam...

Mans brālis dzīvo Islandē...

Mans brālis dzīvo Islandē, kur cilvēki ir citādi, zāle zaļāka un koku... koku gandrīz nav. Klausoties viņā, jūtamas ilgas pēc mājām, vismaz pēc Latvijas. Isladiešu mentalitāte krasi atšķiras no latviešu, tas arī jūtams viņa (JD jaunākā :D ) vienā no pirmajiem sacerējumiem.


Tātad, JDj par Islandiešu pastaigu.

Shovakar izgaaju pastaigaaties. Tieshi tad kad saule rieteeja. Visas kraasas bija diivainas, ljoti skaistas, no saulrieta saarto maakonju atspulgaa. Gaaju un briiniijos, skatiijos uz saartajiem maakonjiem , zilajaam debesiim un zaljo zaali. Sen nebiju tik zilas debesis un tik zalju zaali redzejis. Bet taa vien likaas ka visaa pilseetaa neviens to neredzeeja iznjemot mani. Cilveeki steidzaas, savos metaala braucamajos shurp un turp. Bet bija tachu sestdiena, briivdiena. Nee, tomer neviens bez manis nebija izgaajis vienkaarshi pastaigaaties. Vinjiem vajag iemeslu lai to dariitu. Mashiina sapliisusi, jaatreneejaas, es pat nezinu vairaak iemeslus. Jo tie laikam ljoti reti gadaas. Un kameer es taa staigaaju un domaaju par shiem cilveekiem kuri nemaz neredz skaistaas kraasas aarpus vinju betonu sienas, es ieraudziiju mazu puiseenu staavam savas maajas prieshaa un vinjs ar lielaam aciim skatiijaas debesiis, ar patiesu apbriinu luukojaas visapkaart. Taapat kaa es. Es pie sevis pasmaidiiju un gaaju vien taalaak.
Es staigaaju pa mazaam ielinjaam, peectam gar shoseju , veelaak jau laternu gaismaa. Veeroju kaa kreesla uzgulaas pilseetai. Ieveeroju cikos iesleedz laternas. (17:00) Redzeeju arii daudz labas vietas prieksh "Grafitti" Jo tas vismaz ir kautkas ko saprotu, bet shos peleekos cilveekus ar izdzisushajaam aciim , tos gan nee. Kad biju jau gandriiz maajaas man pretim naaca meitene un teica "Labdien". Bet bija tachu jau gandriizz pilniigi tumshs. Es viegli pieliecu galvu sveicienam un gaaju taalaak...

...

Ēdu aveni...
Iden[t]isku dabīgajai.
Avene no gumijas.
Vai cilvēka prātam ir robežas?

Pulvera lietus...

Šodien gāju ēst. Paēdu.
Labi.
Ejot atpakaļ uz darbu, mani apsmidzināja pulvera lietus.
Smalks, smalks.
Jutos kā tomāts, kuru apstrādā pret kukaiņiem.
Savādi.
Tagad nodarbojos ar jušanos labi. Klausos mūziku un atgriežos pie darbiem.

Tā dziesma

Pārdoma

Pasaule ir mainīga. Mēs mainam savu dzīvi pieņemot lēmumus. Ik mirkli, ik sekundes simtdaļu. Jebkurš sīkums, ko daram, maina pasaules gājumu. Katra kustība izmaina tavu dzīvi un arī visu apkārtējo dzīves. Ik brīdi zūd tūkstošiem, miljoniem, miljardiem variantu kā turpināt savu ceļu, kā turpināt savu līdzcilvēku, visu cilvēku, pasaules dzīvi. Katrs mūsu pieņemtais lēmums spēj mainīt pasauli. Ja rīkosies tā un ne savādāk, tava dzīve mainās, ja rīkosies pretēji, atkal mainās. Ik mirkli, pieņemot pat nenozīmīgus lēmumus, mēs mainam savu nākotni. Mainot savu nākotni, mēs ietekmējam un mainam citu cilvēku nākotni. Tā pat arī citu pieņemtie lēmumi maina mūs un visu mums apkārt. Galvu reibinoši, prātam neaptverami nākotnes varianti paliek neizmantoti un... mēs nekad, nekad neuzzināsim kā būtu, ja būtu. Atliek censties pieņemt tālredzīgus un gudrus lēmumus. Jo katrs mēs nesam atbildību par sevi un pārējiem. Pat pilnīgiem svešiniekiem. Mana doma pieļauj pat tādus piemērus, ka viens ātrumā nepareizi pateikts vārds var izraisīt nelabojamas pat katastrofiskas sekas nākotnē kādam, kurš tev ir dārgs [vai gluži pretēji, kādam, kuru tu pat nepazīsti]. Katrs tavs lēmums ietekmē citu lēmumus.
Dzīve tā ir atbildība. Milzīga atbildība. Pret sevi, saviem līdzcilvēkiem un pasauli kopumā.

MR 2

Vakar gadijās ievērtēt Toyota MR2 trešās paaudzes auto. Mazs automobilis, pat pamanijies būt par kabrioletu ar motoru dupsī.
Ražošanas gadi 1999 - 2007
Motors pieejams tikai viens - 1.8 litru 4 cilindru rindinieks, kurš attīsta 138 ZS. Kārba manuālā - 5 ātrumu (ir arī varianti ar 6 ātrumu, no 2003. gada)
Svars, protams zem tonnas - 975 kg, kas kombinācijā ar teju 140 zirdziņiem ir diezgan nāvīgs aparāts.
Principā tāds kartings vien ir. Ātrumu jūt nežēlīgi, tā, ka virs 120 ir tiešām bailīgi braukt. Kā jau Mid Engine auto, vadība ir interesanta, jāpierod.
Izskats autobobīlim ir vienkārši graujoši, šausminoši, vājprātīgi tizls. Pie tam, šis dizains tapis iedvesmojoties no Porsche Boxter (1996) [gribas izkliegt neartikulētas sašutuma skaņas]. Jumts sniedzas apmēram līdz manai nabai [varbūt nedaudz augstāk]. Iekāpjot pie stūres, cilvēks burtiski nokrīt zemē. Ir tāda sajūta, ka nav grīdas, bail sākt braukt, lai nesadrāztu dibenu pret ceļu. Salons protams ir plastmasas. Apdare, kā jau japānim, plastmasīga. Skats uz ceļu neparasts, kā bagijā... nē, kartingā... grūti aprakstīt.

Vislielākais Hits ir bagažnieks, kurš protams ir priekšā. Paceļot priekšējo pārsegu paverās savāds skats. Nekā nav. Plastmasa priekšā. Pašā centrā ir mazs plastmasas vāks, kuru noņemot skatam paveras "bagažnieks". Neparspīlējot, tajā var ieliet spaini ūdens, ledu un iespraust 6 alus bundžas. Sākumā smējos, bet kad iedomājos, ka kāds tik tiešām ar šādu auto brauc ikdienā, smejos vēl trakāk, bet jau par to cilvēku, ne auto.
Ja šis būtu auto tests, liktu šim aparātam 2 zvaigznītes no 5cām, un tikai tādēļ, ka viņš ir viegls, jaudīgs un mid engine.

Spēkstacija

70'tajos gados elektroniskās mūzikas stilu pilnībā apgrieza kājām gaisā vācu apvienība Kraftwerk [Spēkstacija]. Bezkompromisu elektonika, kas paliek nemainīga līdz mūsdienām. Jebkurš, kurš kaut nedauz uzskata sevi par elektroniskās mūzikas cienītāju, pazīst un ciena Kraftwerk. Tā ir apbrīnojama grupa, kas joprojām ir aktīva pat pēc 37 gadiem, kas, ticiet man, ir pieklājīgs vecums. Daudzi mūzikas kritiķi Kraftwerk ietekmi uz populāro mūziku vērtē kā līdzvērtīgu, ja ne pat lielāku par The Beatles, lai arī viņu popularitāte un pārdoto ierakstu skaits nav salīdzinami lielumi. Sintizētā balss, elektroniskās harmonijas, melodijas un vienkāršie vārdi septiņdesmitajos gados bija absolūta revolūcija un novitāte, kas ietekmējusi gandrīz visas popmūzikas paaudzes līdz pat mūsdienām.

[Kraftwerk- Tour de France 1983. gads]

Protams, šis ir gabals, kurš man pašam patīk un ir apveltīts ar tiešām baudāmu vizuālo materiālu. Priekšstatam par Kraftwerk revolucionāro skanējumu 70'to gadu vidū, jāredz šis video [Autobahn - 1975. gads].

Interesanti, saskaņā ar brāļa izteicieniem, islandiski kraftaverk nozīmē brīnums.

Trip Hop

Trip Hop cēlies deviņdesmitajos gados Bristolē, Anglijā, laikā, kad Amerikāņu Hip Hops pārņēma Eiropas mūzikas industriju. Britu dīdžeji nolēma pretoties šai tendencei un radija savu hip hop variatu pavisam savādākā stilā, pirmsākumos saucot to par Bristol sound vai Bristol Acid rap, vēlāk Trip Hop (ceļojums mūzikā, abstrakts hip-hops). Triphopam raksturīgs uzsvars uz lēniem un spēcīgiem basa ritmiem kombinācijā ar skaņām, kas spēcīgi atgādina acid jazz, Jamaican dub un elektronisko mūziku. Pirmais Bristol sound manifests bija Massive Attack albūms Blue Lines, kas klajā nāca 1991. gadā.[Massive Attack - Safe From Harm]

94. un 95. gadi uzskatāmi par Trip-Hop ziedu laikiem. Klajā nāk Massive Attack otrais albūms Protection, kā arī popularitāti gūst tādas apvienības kā Portishead un Tricky. Portishead izcēlās ar 60. un 70. gadu skaņu mix'iem, kas atšķira viņus no citiem un izcēla saulītē.[Portishead - Humming]

Tricky savukārt izcēlās ar zemu un nedaudz ņurdošu dziedājumu. Pamatā šīs divas grupas nodrošināja tā saucamo Second Coming of Bristol Sound. Šim periodam raksturīga sapņaina, gaisīga un dažkārt pat nedaudz nomākta mūzika. Visas trīs iepriekš minētās grupas savā starpā veidojušas kopīgas kompozīcijas un attīstijušas šo mūzikas virzienu mērķtiecīgi, plecu pie pleca.[Tricky - Evolution Revolution Love]

Redzot Massive Attack, Portishead un Tricky panākumus, parādijās daudzas jaunas mūziķu apvienības, kas zem Trip Hop vārda radija jaunas, taču nedaudz standartizētas kompozīcijas, izmantojot Ambience, R&B, Brit-Hop, Breakbeat, Drum 'n' Bass un līdzīgus elementus. Jaunais Trip-Hop kļuva daudz daudzveidīgāks, mūzikas virzienu vairs nevarēja saukt par sapņainu un nomāktu. Pat grupa Gorillaz savā veidā tikusi saukta par Trip Hop'am piederošu.

Plus vēl kāds video, kuru atradu nejauši, sērfojot YouTube. Patiesībā tieši šī cilvēka mūzika lika man pacelt Trip Hop tēmu. Šis ir Rupert Shean, 28 gadus vecs džeks no Londonas austrumiem. Izceļas ar TripHop skaņām no vienas vienīgas akustiskās ģitāras. Apbrīnojami, hipnotiska mūzika. Vairāk info un video šeit.

God is a DJ

Aktuāls temats, Faithless...
Šī ir vienkārši lieliska kompozīcija. No pirmās reizes iepatikās. Arī klips ir outstanding... Ievērojiet kā tiek atkārtoti vārdi kurlmēmo valodā.... ģeniāli. Laba elektroniskā mūzika kombinācijā ar graujoši labiem vārdiem.

Ludovico Einaudi

Kurš gan nezin Ludavico, nopietnas mūzikas autoru :D
Noskatoties filmu "This is England", sāku medīt šo kompozīciju interneta džungļos - atradu.
Grūti vairs spriest, kas īsti ir tas, kas mani apbūra - filmas pievienotā vērtība, vai kompozīcija kā tāda.



Ja jūsu interneta pārlūks nerāda player'i augstāk
Lejuplādēt šeit
Kompozīcijas nosaukums: Ludovico Einaudi Fuori dal mondo

What more can I give...

Tā, šis nu ir tas brīdis, kad zināmās aprindās izdaru "harikiri", bet jā... ļoti agrā jaunībā mans mīļākais dziedātājs bija... bija... ghmmmm.... nu labi, bija Maikls Džeksons. Nav smieklīgi! Nudien. Tolaik, tā bija 2. - 3. klase, manai tantei patika MJ, kad viņa pajautāja, kas ir mans mīļākais dziedātājs, muļķos nepaliku, neteicu, ka esmu dzirdējis tikai ōpa vienīgo ārzemju kaseti ABBA, kas man lāga nepatīk un, ka joprojām jūsmoju par Lambadu, protams, ka teicu "Kāda sagadīšanās, arī mans mīļākais dziedātājs ir MJ" :D Tobrīd par viņu nezināju neko, pat ne to kā izskatās. Bet tiku ātri izglītots. Tika man viena kasete un pāris plakāti. Viss, biju fans. Tolaik zināju divas lietas - Madonna ir slikta, jo nelikšoties mierā, kamēr nebūs pārāka par jaunavu Mariju, un MJ ir labs, jo viņš dara to un šito un to... Turējos pie klišejas par mīļāko dziedoni vēl ilgi, līdz sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Vienudien tante man atdeva visus plakātus un ierakstus no MJ. Biju priecīgs, taču tās arī bija beigas. Tātad vairs nav forši.
Kādēļ tas viss... laikam jau atminējos visu šo un atradu šādu dziesmu, sakiet ko gribat, šajā dziesmā kaut kas ir. Vecmodīga, tieši tāda, kādai tai jābūt. Bet vārdi ir pareizi savā būtībā un dziesma ir pietiekoši džeksonīga.

Black Coffee

2006. gada rudens. Augstskolas projekts.
Pēcpusdiena... vairs gluži neatceros cikos nolēmām tikties pie Nacionālā teātra. Man kabatā šampanietis. Pats uzvalkā. Šodien jāsafilmē klips. Meitenes kaut kur brauc, kavējās kā vienmēr. Ārā arī nav gluži silts. Staigājos gar malu. Pailgi...
Nu jā, protams, ierodās mani aktieri, scenogrāfi, scenārija autori un režisori... visi baltos krekliņos, samācijušies deju. Scenārijs visiem skaidrs - pilnīga improvizācija [biju aizmirsis šo vārdu, sacēlu lielu brēku, lai atcerētos - "improvizācija" [jālasa vairāk grāmatas]]. Sastiepām visu augšā, uzstādijām tehniku, meitenes sapucējās, nu tik būs. Bet nekā. Kāds atvedis magnetafonu, kurš nespēlē disku, kurā ir šī šausmīgā dziesma [kādēļ šausmīgā - vēlāk]. Nekas, laika nav, bet tiek meklēta mūzikas iekārta, kas spētu atskaņot tik svarīgo video sastāvdaļu. Klips bez mūzikas taču varētu nesanākt. Vairs neatceros kā, bet mūziku mēs tomēr dabūjām [manuprāt, kāds brauca pakaļ jaunam maģim un tas protams bija uz stundu]. Kad nu beidzot sākām filmēt, atklājās vēl visādas ķibeles... piemēram tas, ka kameras baterija gribēja beigties un statīvs bija tik slikts, ka krakšķēja un ķērās, kas itin viegli pamanāms arī pašā video. Beigās bijām līki pārsmējušies, izampelējušies un pārguruši. Puse materiāla bija dienā [aiz loga], puse naktī. Un tad sākās daļa, kas bija visneinteresantākā. Montāža. Protams, ka viss tika atlikts uz pēdējo brīdi un montēts tika pēdējā naktī, man patiktu domāt, ka arī filmējām iepriekšējā vakarā pirms darba iesniegšanas. Līdz rītam sēdēju un montēju šo video. Dažkārt līdz izmisumam, censdamies samontēt skaņu ar dejas soļiem no 100 gabaliņiem. Izrādijās, ka tā sasodītā dziesma ir par īsu un vajag viņu pagarināt. Murgs, vēl tagad atceros, kā aru internetu, lai atrastu softu ar ko kvalitatīvi pagarinātu to dziesmu. Tas aizņēma daudz stundas. Bet izdevās. Šo dziesmu esmu dzirdējis tik daudz reižu, ka man viņa vienkārši ir par daudz. Ap pieciem no rīta tapa titri. Izrādijās, ka tobrīd sevi uzskatiju par operātoru ar lielo ā, tāpēc tā arī uzrakstiju.
Beigu galā mums ir prieks par video. Pārējie viņu nenovērtēja tik ļoti kā mēs paši, jo... laikam jau nebija pievienotās vērtības. Draugu pulkā tapis video, neaizmirstams pasākums...
Un lūk arī rezultāts.
[ar šodienas acīm, ui, ko gan es nebūtu darijis savādāk. Un montējis arī būtu ātrāk, nevis visu nakti, toties priekš pirmā darba, manuprāt, ir ļoti ok]

Speciāli šim gadijumam, uz ātru roku izveidoju kompilāciju - Black Cofee aizkadrā. Samontēju īsu filmiņu citas black coffee[everlast - black cofee] dziesmas pavadijumā, lai nebūtu atkal jāklausās tā pati. Šeit redzami mirkļi no video tapšanas procesa, neizmantotā materiāla esence 3 minūtēs jūsu laika.

Parazītgaume...

Šī ir viena no dziesmām, kuru uzsūcu... Atliek kādam parādīt savu "dienas dziesmu", kad tā ittin viegli pārtop par manējo. Nav godīgi? Nava gan! :D
Bet protams, ja reiz dziesma ir tikusi man, kādēļ gan lai tā netiek arī tev, tev un arī tev mazais.... ;)

Viens Gigabaits!

 Viens gigabaits tagad un pirms 20 gadiem.

Attēls sperts no fishki.net (pie tam uzgājējs ir JK, nevis es), bet tomēr...

Lietojumprogrammu latviskojumi

Nodrāzts temats, bet tomēr...

Microsoft - Mikromīksts/Sīciņmaigs
MS WORD - Sīciņmaigais vārds
MS Excel - Sīciņmaigā Šūna
MS PowerPoint - Sīciņmaigais spēka punkts
MS Internet Explorer - Sīciņmaigais Tīmekļu Pētnieks
MS Windows XP - Sīciņmīkstaie logi pieredze
MS Windows Vista - Sīciņmīksto logu vista
MS Paint Brush - Sīciņmīkstā krāsas suka
MS Access - Sīciņmīksto Pieeja
MS Outlook - Sīciņmīkstais Āra lūriķis
Adobe Ilustrator - A-Dobes Zīmējotājs
Adobe Photoshop - A-dobes fotoveikals
Adobe Flash - A-dobes zibsnis
Corel Draw - Koraļļu Zīmeklis
Debug - Atkukaiņot
Bugfix - Ašais kukainis
Taskbar - uzdevumu bārs
combobox - kombinētā kaste
radio button - rādio poga
checkbox - čeku kārba
Disk Defragmenter - Disku Atsasmalceklis
Hard Drive - Cietā braukšana
Start menu - palaist ēdienkarti
Run... - Skriet
My Network Places - Manas Tīkldarbu Vietas
Add Hardware - Pievienot Cietvalkājumu
Add or Remove software - Pievoienot vai novākt maigvalkājumu
Automatic Update - Automātiskais Uzdatnis
Wireless Network set up - Kabeļmazāk tīkla darba liktaugša
Removable Storage - Aizvāktvarošā noliktava
Windows media player - Logu plašsaziņas līdzekļu spēlētājs
Keyboard - atslēgu dēlis
MY SQL - mans es kjū ell
IBM [ai bī emm] - es bite "M"
Restore - pārievietot
Undo - Atdarīt
Save changes - ietaupīt pārvērtības
Install Shield - Iekšālikšanas vairogs
Notepad - nošu paliktnis
Wordpad - vārdu paliktnis
Startup - sāktaugša
Remote Desktop Connection - Attālinātā galda augšas sakars
Setup Wizard - Uzlikt uz augšu burvis

Saldais kārdinājums...

Visi taču zinam kāds izskatās kārdinājums. Parasti tas ir tik apburošs, ka nav reāli no tā atteikties, īstam kārdinājumam vispār nevar pretoties. Tas ir salkans un nedaudz indīgs, taču zaļš no tā nepaliksi... vienīgi iekšā nedaudz ņirbs [likās, ka tāds vārds būs ok]. Ja kārdinājums liek pārkāpt sirdsapziņas likumus, tad sajūta ir maksimāli indīga. Bet tik un tā, ļaujoties kārdinājumam, sajūta ir laba, pat vienreizēja, toties sirdsapziņa vienmēr ir stiprāka, tā klusi sēž, novēro un, kad viss ir beidzies, sāk atriebties... un tad maz neliekas, protams, ja neesi rūdīts sirdsapziņas smacētājs, vai sirdsapziņas tev vispār nav un nebūs.

Ui, noteikti izklausās, ka esmu kaut ko nodarijis un tagad mocos sirdsapziņas pārmetumos. Nē, nekas konkrēts... gan jau ir kaut kas, bet tēma nokrita no gaisa. Redzēju vārdu kārdinājums, kāds runāja par indīgumu... saldums pats atnāca, saliekot kopā sanāca šis.


Lai vai kā, ir pirmdiena un rīts sākās ar savādu pantiņu, kas varētu liecināt par pirmdienas sindromu.

Kā saplosīta zebra
Vāļājos es savannā
Manas iekšas košļā lauva -
Jaunā darba nedēļa.

Klusums...

Tiko attapos no klusuma. Patiesībā tas nebija klusums. Tas ir brīdis, ko citiem vārdiem sauc par aizdomāšanos. Interesanti, visa pasaule pazūd. Nav pat īsti definējamu domu, ir klusums, vienalga kāds troksnis valda apkārt, priekš tevis tā visa nav. Transam līdzīga sajūta [es pieļauju, nekad neesmu bijis transā]. Nevarētu teikt, ka tādos brīžos cilvēks neko nedomā, iespējams domas ir ļoti noteiktas, taču pēc tam tās zaudē vērtību, aizdomājoties reti kad var pieņemt lēmumus [es vismaz nevaru], tas ir brīdis, kurā var atslēgties no apkārtējās vides, pilnībā ignorējot un apzinoties to.
Tas atgādina manu novērojumu par divslāņaino domāšanu. Šīs lietas gan ir vāji saistītas, taču ideja tāda - cilvēks domā divos līmeņos, ir kaut kāda stiprā iekšējā balss un viena nedaudz klusāka. Tas ir tā, ka cilvēks domājot var fonā analizēt ko īsti viņš domā. Spilgts piemērs ir brīži, kad liekas 'nē, tā domāt nedrīkst'. Sirdsapziņas balss, varbūt, sauciet kā gribat, tomēr cilvēks var runāt to, ko nedomā, domāt to, ko nerunā un domāt par to, ko domā, runājot - visu vienlaicīgi. [ir ir tur saprotama secība, izlasi vēlreiz :)]
Pie šīs pašas tēmas piederas sajūta, ka situācija, kas tiko noikusi, vai tieši šobrīd norisinās, vienreiz jau ir bijusi. Nepārprotama sajūta, ka viss, kas notiek ir bijis, katrs pavērsiens šķiet pazīstams, liekas, ka varētu diktēt notikumu sākotnējo gaitu.... taču nē, nevarētu vis, jo izskaidrojums šai sajūtai ir nelāgi vienkāršs... Tā ir smadzeņu kļūda. Šī sajūta tiek skaidrota sekojoši - informācija no maņu orgāniem nonāk smadzenēs nevis tagadnes blokā, bet pagātnes. Līdz ar to, tas ko redzu, dzirdu un jūtu liekas kā pagātne. Gluži kā dators - 'tas jau ir bijis' patiesībā ir BRAIN ERROR.

Vēl ir mistiskie, peldošie punkti... ja ieskatās tālumā, nefokusējot redzi uz noteiktiem objektiem, liekas, ka redzi mazus, peldošus burbulīšus. Bērnībā tās uzskatijām par domām [ :) ], tomēr pieļauju, ka tas ir optisks māns, kas saistīts ar acs anatomiju. Diemžēl domas nevar redzēt.
[attēlā smadzeņu viļņi]

Wet dog...

Šodien tiku 'executed by rain'... piecdesmit metrus pirms durvīm man uzgāzās tieši divas minūtes lietus. Un nē, mīlīši, tas nebija parastais smidzeklis, tas bija balts ūdens. Aizverot parādes durvis, lietus kā nebijis pazuda, tā vietā saule... kā vasarā. Kolēği uz mani skatās lielām acīm... kā uz sniegavīru tuksnesī...Cauri slapjš, kā žurka [matrozis vētrā], sēžu slapjā, apspīlētā T-kreklā un pilinu uz klaviatūras. Un tad vēl joki, jociņi... "Nu nevajadzēja tač tā skriet uz darbu, skat kāds nosvīdis".

Ir brīži, kad ir labi salīt, kad gribās iziet laukā lietū. Taču ne šorīt... Ir arī brīži, kad uznāk lietus un gribās paliedēties, taču tad līdzi ir lietussargs. Kad viņa nav, ir kā šorīt.
Šņaukājos, un drebinos, skatos pa logu uz saulaino laiku... par ko man tā? Acīmredzami biju ko nogrēkojies, tāpat nekas nenotiek.
Tēju. Jā, gribu tēju [piparmētru]... Un drēbes, citādi nāksies pakarināt šīs virs monitora un sēdēt Ādama stilā [pēc čūskas, ar vīğes lapu].

Logs

Kādu nakti nenāca miegs, sagaidiju saullēktu...
Ko tur daudz stāstīt, krāšņi...
Skats no loga...

Flip a coin...

Katrs no mums ir saskāries ar gadijumiem, kad cilvēki izlemj beigt dzīvi pirms noliktā laika. Cits tuvāk, cits tālāk. Mums, apkātējiem, palicējiem sajūta ir nožēlojama. Domas jūk viena pāri otrai. Nav skaidrs kā tā var notikt, kādai jābūt motivācijai, lai cilvēks spētu nodarīt ko tādu gan sev, gan arī citiem - ģimenei, radiem, draugiem. Skumjas jaucas ar niknumu, dusmām, sērām... Cilvēki, kas paliek tiek zināmā mērā piekrāpti... un katrs domā par to, ko gan es esmu darijis, lai tā nenotiktu... atbildība tiek skaldīta. Katrs iedomājas, kā būtu, ja būtu... bet faktu nekas nemaina.

Kādēļ šāda tēma? Šodien no jauna dzirdēju The Kelly Family vienīgo dziesmu, ko jebkad esmu no viņu repertuāra spējis klausīties - Flip a coin, kas veltīta viņu biedram, kurš izdarijis pašnāvību...
Klausoties šo dziesmu, atceros sajūtu, kāda pārņēma stāvot pie sava drauga kapa kopas...

Road

On the road again...

Ja bākā būtu jālej mēness gaisma, šitā varētu braukt 4ever [līdz rītam].
Šī nodarbe relaksē. Pareizā kompānijā, nezināmā virzienā, pretim nākotnei, atstājot aiz sevis pagātni.

Brīdinājums - cilvēkiem ar atšķirīgu pasaules uztveri, šis video var šķist garlaicības kalngals.


Protams, ļoti daudziem auto ir pārvietošanās līdzeklis - no punkta A uz punktu B. Man... man tas ir pārvietošanās līdzeklis... pa vektoriem.

Ir maz Latvijas novadu, kuros neesmu šādā veidā pabijis.

Rudens tumsā...

Banāli, bet fakts. Aizbraucām vēlā vakarā uz Gūtmaņalu. Ala kā ala, kāda bijusi pirms 10 gadiem, tāda pati arī tagad - cik nu varēja sataustīt.
Pulkstenis rādija apmēram 22:30. Apkārt valdija pekles tumsa, vienīgais apgaismes līdzeklis bija mobilā telefona lampiņa un fotoaparāta displejs. Ko nu daudz vazāties pa neinteresanto alu, laiks doties pekles melnumā piedzīvojumus meklēt pa trepēm augšā - kalnā. Sākumā meģinājām kāpt tāpat, bez gaismas, satvēruši margu, taustijāmies augšup pa koka kāpnēm līdz pēkšņi marga pazuda. Priekšā nenosakāms šķērslis. Ieslēdzot gaismu, atklājās, ka šeit ir pagrieziens un esam nonākuši trepju galā. Pabumsijušies pret sienu kā padomju laika spēļu visurgājēji, tomēr atradām ceļu tālāk. Sajūta neaprakstāma. Nāk prātā domas, kā akli cilvēki spēj tā dzīvot. Neredzot neko. Tomēr mums bija jautri. Kā veci pensionāri rāpāmies kalnā, pūsdami, elsdami. Nospriedām, ka neviens cits cilvēks, kurš lepojās ar veselo saprātu, nebūtu ar mieru no laba prāta kāpt šajā kalnā... mēs tik tādi - pasisti.

Šis ir video no posma, kad pēc uzkāpšanas kalnā, devāmies lejup pa tā otru pusi. Video redzams tieši tik, cik varēja redzēt, tik telpiskuma trūkst. Infantīlie izsaucieni un patizlie smiekliņi nav kādas garīgas slimības augļi, bet gan klupieni pret saknēm un pakāpieniem, kurus lāga nevarēja saskatīt. Tiesa, šajā posmā bijām bruņoti ar mana telefona vārgo gaismiņu.



Pasākums pa rubli.

P.S. Atvainojos par video sākuma titru, tiešām nesaprotu, kā tik stulbs var sanākt (Windows Movie Maker)

Vēlies parunāties ar Dievu?

Tāpat kā mēs, arī Dievs lieto internetu.
Katram no mums ir iespēja ar viņu aprunāties čatā. Dzēst jebkādas šaubas par viņa eksistenci [ja tādas kādam ir], uzzināt ko jaunu, izlikt savas bēdas, vai pastāstīt kaut ko priecīgu.
Protams, Dievs ir visuvarens un spēj runāties online ar vairākiem uzreiz. Tādēļ ilgi nav jāgaida.

Čats ar Dievu šeit!

Dievs tiešām runā kā Dievs.

Me:
I dont belive in you!
God:
Would you ever do it?
Me:
No
God:
Me either.

P.S. Ar Dievu jārunājas angļu mēlē.

Sabiedriskais transports Vs Auto

Rīts.
Izejot no mājas, gāž lietus. Ar mapīti virs galvas tu steidzies uz tramvaja pieturu. Salijis cauri slapjš, tu nonāc pie mērķa.
Pietura.
Atveras durvis, pretim lūkojas siļķes ar nīgru sejas izteiksmi. Liekas, viņi visi kā viens domā: "bāc, tev tieši šeit jālien, it kā mūsu te par maz...".
Kad esi iespraucies un pienjēmis tādu pashu siļkjes ğīmi kā pārējiem (lai neizceltos), sākas ņurdēšana. Viens otram neko nesaka, tomēr ir nejēdzīga kņada un troksnis. Cits klausās mūziku - tuci, tuci, tuci... cits aizkauta liellopa balsī ķerc pa mobilo telefonu, cits šņaukājās, kasās, bakstās, knosās, grūstās, tirinās....
Un visbeidzot ir tie, kas vienkārši smird, bet nu tā, ka nav saprotams kā var tik tālu nodzīvoties. Un tad vēl stieņi, pie kuriem jāturās... noklāti ar sviedru un netīrumu gļotainu kārtu. Visiem rokas netīras. Gaisa nav. Uzvilkušies kā atsperes, cilvēki brauc uz darbu, uz skolu uz centrāltirgu... kur nu kurais.
Atbilstošajā pieturā, tu sāc viļņoties, līdz panāc, ka masa tevi [atvainojos] izkakā ārā no lipīgās vietas. Nosvīdis kā cūka, tu turpini savas gaitas. Apğērbs piesūcies ar neidentificējamu smaku.

Par šādu prieku protams ir jāmaksā. 0.30Ls par atrakciju, kas nebūt neliekas nedz jautra, nedz aizraujoša... nekāda.



Un tad ir tie, kas saka, ka braukt ar auto ir daudz dārgāk, neizdevīgi un lēni...

Iedomājieties... rīts, tu izej no mājas. Gāž. Nekas, pasper 2 soļus, iekāp savā auto. Iesēdies dziļāk savā, ne viena cita, benķī, noregulē temperatūru salonā, ieslēdz savu mīļāko mūziku un dzerot rīta kafiju izbrauc korķu pilsētā. Lēnām ripinies, priecājoties par lietus lāsēm uz stikla, piemēram dziedi līdzi savu mīļāko dziesmu. Apsver sevī dienas plānus. Tādā garā, tu nonāc līdz savai darba vietai, izkāp laukā un esi 2 soļus no savas dienas.

Laika ziņā esi pavadijis to pašu, ko sabiedriskajā transportā. Naudas ziņā... apmēram 2.50Ls

Manuprāt, tas ir ietaupijums. Viennozīmīgi.

Rokspēks [Armstrongs]

Louis Armstrong.
Satriecoša balss. Protams, lai ko tādu klausītos, nepieciešams attiecīgs garastāvoklis un man tāds šobrīd patiešām ir.
Ja nu jums arī - lūdzu.
Vienmēr ir fascinējuši šāda tipa ģeniāli US mūziķi.

Sarah McLachlan

Garastāvoklim.
Šis paķer ar video.

Protams, ja tevi nē, tu vienkārši neesi viens no tiem, kurus paķer ;)
Bet satraukumam nav pamata, varbūt tas esmu es, kas vienīgais ir spējīgs šo video noskatīties.



Lai nav īpaši jārakņājas, meklējot related video, pieliku vēl vienu dziesmu... ;) (dažam to pašu, dažam jaunu)

Būt vienam...

Būšana vienam iedalās vairākās apakšbūšanās.
Par tās ietekmi uz cilvēka veselību (kā garīgo, tā arī fizisko) ir pretrunīgas ziņas. Pie tam, tas nav mans mērķis ieslīgt šāda veida detaļās.
Turpmākajā tekstā centīšos definēt iespējamos veidus un situācijas kā cilvēki ir vieni.



1. būt pilnīgi vienam - šāds stāvoklis var būt tikai psihiski iluzionisks, jo reāli nav iespējams. Cilvēku pārņem sajūta, ka viņš ir viens pats, ka visā visumā vairs neviena nav. Iestājas panika, ieslēgšanās sevī, vājprāts... vai gluži pretēji, neadekvāta rīcība, pieņemot, ka neviena jau nav, kas varētu iebilst pret jebkādu darbību.
Šādi cilvēki reālajā dzīvē nepastāv. Pat uz mēness izkāpa divi kosmonauti (ja būtu izkāpis viens, varētu teikt, ka viņš ir vienīgais cilvēks uz planētas un kas zin, kādas sekas tas atstātu uz viņa psihi)
Liekas, ka tā varētu būt viena no baisākajām sajūtām, kāda iespējama... tu esi, neviena cita nav. Nekas vairs nav svarīgs, visam zūd jēga.

2. būt vienam starp daudziem - arī sabiedrībā cilvēki mēdz būt vieni. Tomēr viņus nevajā sajūta, ka neviena cita nav. Atšķirīgu un ļoti individuālu iemeslu vai pat situāciju vadīti, cilvēki izvēlas vai ir spiesti palikt vieni. Saite ar apkātējo pasauli saglabājas. Joprojām citi domā par tevi un tu domā par citiem. Tu tiec vērtēts un pats vērtē citus. Viedokļu jūra par un ap tevi saglabājas. Šajos brīžos cilvēks paliek ar sevi un visa viņa uzmanība tiek centrēta tikai uz sevi. Tiek risinātas problēmas, meklētas izejas no situācijām, ğenerētas idejas. Šis ir visproduktīvākais no vienam būšanas veidiem (protams atkarīgs no personas motīviem būt vienam, dažos gadijumos subjekts vienkārši dara sev pāri).

3. būt vienam no diviem iedalās divās apakšgrupās:
-saistīts ar mīlestību
-saistīts ar interešu nesakritību
Pirmajā gadijumā - cilvēks atrodas noklusējuma stāvoklī. Jo nākot pasaulē, saskaņā ar visai populāru teoriju, cilvēks ir viens no diviem (atceramies runas par otrajām pusītēm un līdzīgām vārsmām). Šādā, gluži nekaitīgā stāvoklī iespējams dzīvot ilgi, iespējams, pat visu mūžu. Nereti pienāk brīži, kad cilvēks apzinās, ka ir viens. Sākas meklējumi... Citam agresīvi, piezemēti, balstīti uz pamatinstinktu, kas ir sava veida meklējums, citam gluži pretēji - emocionāli precīzi, uz nerakstītiem, iekšējiem kritērijiem balstīti un noteikti (tiesa gan, arī pirmais meklēšanas veids agri vai vēlu noved pie šīs pašas vērtējuma metodes). Šis brīdis ir visai bīstams, jo parādās iespējamība palikt vienam apzinātā stāvoklī. Tas cilvēku sagrauj, viņš tiecas labot šo situāciju un nereti izdara pārgalvīgus lēmumus. Rodas mākslīgas savienības, kas noved pie visai mokošas dzīves. Šajā vienam būšanas posmā cilvēki visvairāk dara sev pāri, rīkojas impulsīvi, baiļu vadīti. Pat pie mākslīga šīs situācijas labojuma, cilvēks paliek viens, jo apmānīt sevi nozīmē, ka daļa no tevis ir tā kas māna, daļa, kas ļaujās, līdz ar to ir visai dalīta, divdabīga apziņa par īstenību.
Otrajā gadijumā - būt vienam no diviem iespējams situācijā, kad otrs cilvēks savā būtībā ir atšķirīgs un jebkādu motīvu vadītā būšana kopā ir vienlīdzīga būšanai vienam.

4. būt vienam ar kādu - augstākā pilotāža. Nekāda sakara ar dzimumaktiem vai ko tamlīdzīgu, dažos gadijumos tā var būt kā izpausme, bet ne vienam būšanas jēga. Būt vienam ar kādu nozīmē uzticēšanos visaugstākajā mērā. Tā ir dalīta dzīve, tu esi pats un esi arī otrs, ja vienam kas notiek, arī otrs to jūt, tik pat asi. Viens solis līdz mīlestībai? Nē, tai jābut pašai mīlestībai (ne vienmēr ar reproduktīviem mērķiem). Tu esi gatavs ziedot visu otra labā, jo esat taču viens vesels. šādi cilvēki papildina viens otru. Cilvēks ir egoistisks radijums, šajā gadijumā viņš rīkosies egoistiski abus cilvēkus uzskatot par vienu, tātad divi ir viens un katrs viens sevi mīl un rūpējas par visu, kas nepieciešams.

Beigās sanāk, ka vienam būt nemaz nav tik viegli. Būt vienam nav izeja, vai vieta kur aizbēgt... Visi tavi dēmoni un rēgi, viss no kā tu baidies, paliekot vienam, lien laukā.

Runā, ka cilvēks aug miegā...
Es domāju, ka cilvēks mainās... paliekot viens...

Izlaidums

Sestdienas rīts, pamostos ar domu, ka jādodas uz izlaidumu (LU filologi). Izlaidums sākas 11.00 no rīta, pēc nepatīkamās darba nedēļas, savas kuslās miesas piecelt spēju tikai 10:45. Ielas tukšas, neviena nav. Dodos uz LU. Centrā spieto vienādi ğērbti jaunieši ar pilnīgi vienādām puķēm (par cik neesmu botāniķis, ar puķu nosaukumiem man ir grūti). Pārmaiņas pēc, puķu veikalā nopērku 3 gerberas (pārdevēja teica, ka tās ir gerberas, varbūt piešmauca) un dodos uz aulu. Ienākot LU, ğērbtuvju tumsā mūs (biju saticis vecu draugu) līdz nāvei pārbiedē rūķis, kas tumsā kašājas pa grīdu un ņurd. Ar lielu izsaucienu, smiedamies par savādo radību, kas vēlāk izrādijās apkopēja, dodamies aukšā. Aiz muguras dzirdami rūķa mehāniski griezošie smiekli. Ieejot zālē, paveras savāds skats. Pie mikrafona stāv Janīna Kursīte (tagad visi zinam Janīnu!), aiz muguras, kā frankenšteina jauktais koris, sēž bars ar pasniedzējiem, dekāniem, rektoriem, sekretārēm un sazin vēl kādām Dieva radībām. Centrā sēž vakara vadītājs, varētu domāt, ka tas bija rektors. Vakara vadītājs, ik pa brīdim pieceļas un piesaka jaunu fakultāti, kurai jāstājas uz konvējera diplomu saņemšanai. Viņa sasliešanās izskatijās pietiekami savāda, lai uzturētu mūsu (nu jau) bariņa jautrību. "Špok!", pieceļas rektors, sastājas vesels bars meitiešu un Janīna ieslēdz
LU zivju kombināta konvējeri. Kā reņğes, meitenes slīd pa lentu pie Diplomu bļodas. Minūtē
Janīna spēj apkalpot apmēram 6 renğes. Saņemot diplomu, Janīna lepni nosauc fakultāti,
iegūto grādu un sūta tālāk pie puķu meitenes, kas iešķiebj katrai pa puķei un blakus esošais opis/profesionālais bučotājs iedod vienu "Šmek!". Kad Janīnai aptrūkstas elpa, viņa spalgi izdveš: "Apsveicam!". Šinī brīdī zāle aplaudē. Dažam ir neviltots prieks, par katru beidzošo meiteni un ar bērna smaidu uz lūpām, līdz neprātam tiek klapētas plaukstas. Cits raud, cits guļ, cits runā pa telefonu. Elpot ar nebija paredzēts, skābeklis atradās tikai ārpus LU.
Tā nu, pēc iepriekš aprakstītās shēmas, tika apsveiktas visas meitenes un zēni, kas izturējuši pārbaudijumu un pabeiguši LU. Shēma bija nemainīga - "Špok!", izsaucam, konvējeris, "trrrrr....!", puķe, "Šmek!" buča un "Apsveicam!". Bakalauri vienubrīd sajuka ar mağistrantiem, tad nu komiski Janīna tos nosauca par "...fuj mağistranti", labojot iepriekšējo bakalauru pieteikumu. Lai samocīto cilvēku masu nobeigtu pavisam, beigās tika izsaukta priekšā "Borova Mc" (latgaļu grupa). Visu cieņu, gaumes lieta, taču skaņotājs bija saslimis un caur mikrafonu skanēja brutāls troksnis, kas dažam lika mesties laukā pa durvīm. Kad tas bija izciests, beidzēji sveica pasniedzējus, pasniedzēji sveica beidzējus. Ap to brīdi, no manu Gerberu kātiem bija palikuši ļengani mietiņi, kas krāsoja manas rokas zaļas. Dažs labs nerunāja mikrafonā, dažs kā garnis locijās pie pārāk zemu novietotās, skaņu pastiprinošās ietaises... dažs runāja glupības, bet visi pārējie ņurdēja. Beidzot, kad sēde bija beigusies (manuprāt par sēdi to dēvē dēļ sēdošajiem pasniedzējiem), visa masa spiedās uz izeju. Cik samītu bērnu un pieaugušo, nepateikšu, taču tādi noteikti bija. Ārā, drūzmēšanās... beidzot satiku savu sveicamo un atbrīvojos no gerberām. Mēğinājumi nofotogrāfēties kopbildē ar mağistrantiem cieta neveiksmi, jo viņi nespēja saorganizēties. Tas būtu nesis kādu jautrības vēsmu šajā šarādē.

Secinājums: Līdz šim, es domāju, ka izlaidums ir svētki. LU... nu nezinu gan vai bija, esmu vīlies un priecīgs, ka mācos citā mācību iestādē. Visdīvainākais izlaidums manā mūžā.

Niknā tante

Atnāca maketētāja no blakus nodaļas. [krievu akcents] "kas pasutija blankas ar šitādu strīpu, nu tādas kā šitā?" Staigā, klaigā, vaid... Nu, kas pasutija?! neviens tādas nezin. Laikam vienīgais cilvēks, kurš to varēja izdarīt ir atvaļinājumā. "A kurš viņu aizvieto, jūs te visāde esat, kas nezin ko dara? Kurš zina?" Sieviete ar uzrakstu "fcuk" uz krūtažas nebija nomierināma. Sanāca smiekli, nekādi nesaprot, ka neviens blankas nav pasūtijis.
Savādi, kad cilvēks satracinās savā nodabā, citā pasaulē, atnāk pie pavisam neitrāliem, svešiem cilvēkiem un bezjēgā kliedz kaut ko... eksplodē. Paliek žēl tādus, prāta aptumšotus ļautiņus, kuriem tik tiešām nav jausmas kā viņi izskatās no malas. Jo vairāk tādus redzi, jo vairāk piedomā pie savas uzvedības adekvātuma līdzīgās situācijās.

Rīts

Rīts.. miega bada dēļ esmu kārtējo reizi nokavējis darbu... Ierodoties ofisā, mani sagaida visa nodaļa pie mana galda, priekšniece palūr pulkstenī un saka, [krievu akcents] Jekabs, jūsu datubāze šodien stradā ar nokavēšanos. Aiz muguras stāv vēl kāda un saka: Tā kā tev būs jāiet mājās pus septiņos, ne sešos... Es apsēdos, man bija vienalga... kādas piecas minūtes. Nu man vairs nav vienalga, dusmas. Manā līgumā rakstīts - 40 stundu darba diena. No 9:00 līdz 18:00 man sanāk 9 stundas, kas summējot ir 45, nevis 40 stundas nedēļā. Protams, uz to man jebkurš teiktu - stunda ir pusdienslaiks, taču tā gluži nav. Pusdienās aiziet maksimums pusstunda, tātad... man vismaz 2,5 stundas ir pārstrādātas. Un tad vēl birokrātiski, nesmuki pukstēt... cikos tu nāc, cikos tu ej... sviests, darbam nav jābūt katorgai, tās ir cilvēka otrās mājas. Manupprāt, ir kļūdaini uzskatīt, ka esam pārdevuši savi no 9:00 līdz 18:00... es nepārdodos. Šī ir vieta no kuras es ņemu, jā... taču tāds uzskats, ka esmu pārdevies, novestu mani izmisumā.Gribās kaut ko pateikt, bet klusēju. Sieviešu kolektīvā pukstēt ir nāve. šeit ir biezs gaiss, intrigas, čuksti, skatieni... viss tiek analizēts, visi par visiem kaut ko padomā... nesaprotama loğika.
Tad nu, kad rīts ir pilnīgi sačakarēts ar kaut ko tik stulbu, kā uzbrauciens par kavēšanu, sēžu un skatos pa logu. Nemaz negribās kaut ko sākt darīt. Nākamreiz, kad priekšniece atnāks 10:00 vai 11:00, teikšu, ka jūsu nodaļa šodien strādā ar nokavēšanos [arī ar krievu akcentu].

bologzzz?!

Vai man ir vajadzīgs blogs? Jā, jo esmu nebeidzams ūdens lējējs. Kad nav ko darīt, rakstu... Rakstu jebko, kas ienāk prātā. Dažkārt tematiski konkrētas lietas, dažkārt vienkārši izlādējos caur klavieri datorā.
Vai jums ir vajadzīgs mans blogs? Nē, manuprāt nē... Ja nu tomēr esat šeit ienācis un lasat manus elektriskos vārdus... jauki, mana patmīlība tiek glaudīta pa spalvai. Jūtos lepns, ka kāds tomēr ir šeit. Taču par konkrētu mana bloga tematisko saturu negalvoju. Varbūt šis noslīks jau rīt, varbūt šeit tiks postēti dažnedažādi kāmju murgi.

Enīvei. Blogs.