Trip to the left

Kā jau manā pusē ierasts, viss sākās ļoti spontāni. Ir sestdienas vakars, diena pavadīta veiksmīgi, pienācis vakars. Atbrauc Mārelis... Ko nu?! Braucam!
Melns BMW izbrauc no meža ceļa un apstājas pie Rīgas apvadceļa. Uz kuru pusi? Tiek ņemta talkā karte. Vidzeme, Zemgale, Kurzeme... dažnedažādi vietvādi mijas pa galvu... Nē, tiek pieņemts lēmums karti likt nost un ļauties iekšējai virziena izjūtai. Iedegās kreisais pagrieziens... to the left!
Braucam pa apvadceļu, vienu pēc otra apēdot priekšā braucošos lēnīšus... Tā starp citu tiek konstatēts, ka mājās palikušas fotoaparāta rezerves baterejas un mans telefons, tomēr atpakaļceļa nav... tikai uz priekšu. Patraucamies garām zīmei, kura norāda uz 1. Pasaules kara piemiņas vietu. Saskatamies... skaidrs, metam rinķī [pagrieziens taču pa kreisi]. Zīme rāda „Ložmetējkalns”... Objekts atbilst dažām mūsu kopīgo interešu iezīmēm, tādēļ ar interesi dodamies pa asfaltēto celiņu mežā iekšā. Celiņš ir tik patīkams braukšanai, ka aizraujos un patraucos garām necilai norādei uz ložmetējkalnu, attopamies savādā zvēraudzētavā... vai dabas rezervuārā [par to ziņu nav]. Pirmā īstā pieturvieta, ieraugot ceļa malā ērmotu skatu: draudzīgi, pilnīgi viens otra netraucētas, stāv trīs zvēru personas – govs, zirgs [mini zirgs] un stirna. Mūsu klātbūtne un fotorīka vēzēšana nedaudz satrauc stirnīgo zvēru, taču savādā trijotne tiek veiksmīgi iemūžināta.


Pāris desmitus metru tālāk, iežogotā teritorijā uzcelts suņu dzīvojamais masīvs, suņubūdas saceltas viena pie otras un uz katras no tām sēž pa sunim. Suga – plušķis es teiktu, fifīgs, bet tomēr plušķis  Nedaudz aprieti dodamies atpakaļ uz Ložmetējkalnu...


Jāsaka, ka sen nebiju redzējis tik sakoptu atpūtas vietu. Uz kokiem izkārtas brīdinājuma zīmes „Uzmanību ērces” ar visu telefona nr. uz kuru zvanīt sakošanas gadījumā, skaisti soliņi, miskastes, kartes... [noteikti, ka tādu vietu ir daudz, tikai šī nu ir gadījusies pirmā, ko pamanu].


Mašīna tiek atstāta pie atpūtas vietas, tieši blakus vacam nocietinājumam uz kura sienām skaidri saskatāmas 1. pasaules kara ložu pēdas. Savāda sajūta... notikumi, kas norisinājušies teju gadsimtu atpakaļ, pēkšņi šķiet pavisam neseni. Dodamies pa ceļu uz priekšu sekojot norādei „Ierakumi un zemnīcas”. Pa ceļam atrodam, ka mežā, bez ērcēm un citiem briesmīgiem zvēriem, atrodamas arī mellenes. Vienu apēdu un momentā mani pārņem atklāsme: mellene patiesībā ir Bluetooth! Zemnīcās neviena nav mājās, klauvēju... nevēra. Ierakumi rekonstruēti tiešām labi. Pastaigājoties pa tranšejām iejūtamies latviešu strēlnieku lomā. Protams paākstamies ar iedomātu šauteni un ienaidnieku uz ceļa [kā nu bez tā].


Atrodam skudru pūzni, tās gan bija mājās [klauvēju - atvēra].


Atgriežoties izejas pozīcijā, apmeklējam brāļu kapus. Skaisti sakoptā iežogojumā slejas piemiņas monoments, apstādijumi, puķes.
Dodamies tālāk. Vismaz gribam doties tālāk, kad atklājas, ka mašīna nejēdzīgi čīkst. Nogriežu radio, klausamies... nu šausmīgi čīkst. Meklējot vainu, piečīkstinam visu Ložmetējkalnu, tomēr diagnoze tiek noteikta un raiti gatavojamies operācijai ar sagvārdu DANKROTS. Tiek noņemts pakaļējais ritenis un atlocīts bremžu diska aizsargs, kuru ērces mūsu prombūtnes laikā pamanījušās paslepus piespiest pie paša diska. Melnu muti, netīrām rokām, tomēr līksmu prātu, dodamies laukā uz šoseju – virziens skaidrs: to the left.
Braucam taisni, līdz iekšējā virzina sajūta kliedz, ka esam uz nepareizās šosejas. Rīga – Liepāja... nē, tas nudien neder. Sakostiem zobiem tiek pieņemts lēmums griesties pa labi, mērķis Jūrmalas šoseja ar saviem izaicinājumiem. Saprotu [pirmo reizi], ka telefona esamība mājās ierobežo manu iegribu uzzvanīt māsai... tomēr samierinos un augstasinīgi uzņemu kursu uz Ķemeriem. Galamērķis šķiet pilnīgi pašsaprotams – sanatorija Līvas.
Strauji iegriežos aizaugušā sānceļā, Līvas kompleksa pakājē. Zem riteņiem sāk šņirkstēt stikli. Atstājuši mašīnu stiklu laukā, turpinam ceļu ar kājām. Jā, sanatorija joprojām stāv... kā spoku ... viesnīca [gribējās teikt kuģis] . Bezzobaina, bez logiem durvīm, patiesībā bez nekā, acu priekšā slejās pirmais 12 stāvu komplekss.


Pilnīgi skaidri apzinoties, ka riskējam ar savām dzīvībām, nevaram atturēties no došanās iekšā. Sienas aprakstītas ar dažādiem domu graudiem, latviski, krieviski, angliski, visapkārt grafitti. Melni, tumši koridori, pa zemi mētājas sagruvušas starpsienas, tepiķi, stikli, flīzes... pilnīga anarhija. Pa apšaubāmām trepēm dodamies augšā. Ļoti svarīgi ir sekot kur liec kāju un izvēlēties vietas un pat telpas, kurās grīda ir saglabājusies vislabāk, šajā monstrā nāvīgas lamatas uzglūn uz katra stūra. Neesam šeit pirmo reizi, taču sajūta ir neaprakstāmi baisa.


No pilnībā funkcionālas sanatorijas, piecpadsmit gadu laikā marodieri ir atstājuši tikai drupas. Nozagts ir viss, līdz smieklīgumam viss. Nav neviena metāla priekšmeta, neviena lifta, nevienas margas, neviena vada, nevienas ventilācijas caurules, nedz arī kanalizācijas cauruļes... Vietām redzamas baisas cilvēka alkatības liecības: pussagrieztas nesošās metāla konstrukcijas. Staigājot pa izdemolētajiem gaiteņiem, viesnīcas numuriem, procedūru telpām un zālēm, pārņem interese... kā gan šeit ir izskatijies pirms divdesmit gadiem, kad sanatorija darbojās. Aplūkojot otru 12 stāvu ēku, nonākam uz tās jumta. Skats paveras vārdiem neaprakstāms... kā spoks acu priekšā dreifē pirmā korpusa skelets uz krāšņa meža, jūras un debesu fona. Viss, dodamies prom... ilgi šajā objektā uzturēties nav iespējams, kļūst neomolīgi. Priecājoties, ka mašīna vēl atrodas tur, kur atstājām, izbraucam no krūmiem... kurp? To the left, protams...


Kļūst skaidrs nākamais pieturas punkts – Tukums. Tuvojoties vajadzīgajam pagriezienam, izskan variants turpināt ceļu uz Talsiem. Noriju siekalas... Telefons ir mājās [jau otro reizi šis fakts mani mentāli iespaido]. Pēkšņi šķiet, ka nedrīkst braukt uz Talsiem bez telefona. Pie tam, pulkstenis ir teju divpadsmit naktī. Melīgi izliekos, ka man nemaz negribās uz turieni braukt. Man notic. Nolemjam, ka Talsi ir pilnīgs nakts variants, nospraužam Tukumu par galamērķi un liekamies mierā.
Iebraucot pilsētā, kā jau katru reizi šeit, man piemetas vadātājs. Nesaprotot kur tagad ir jābrauc, rinķoju pa ielām kā lapsene ap medus maizi. Pavisam nejauši nonākam Statiņā, enerģijas dzēriens, hotdogs un vadātājs ir atšūts. Dodamies uz vecpilsētu, noliekam mašīnu un dodamies pastaigā. Novērtēju Tukuma baznīcu, atzīstu par skaistu esam.


Centrālajā laukumā, pie strūklakas pulcējas vietējie pusaudži. Dāžs izrādās ar sava tēva automobīli, dažs pa visu ielu demonstrē savu subwooferi, citi vienkārši tusējas apkārt... principā baigā kņada. Ievērtējam veco apbūvi, savādās izkārtnes, vietējo laikrakstu, līdz atrodam ŠANAS SOALONU. Hmmm, kaut katrā pilsētā tāds būtu....


Blandoties pa ielām, pamanam debesis... pamale ir ļoti sabozusies un tumša. Top skaidrs, ka atpakaļceļš būs lietū. Tomēr tas mūs nebiedē. Dodamies uz māju pusi. Lietus mūs nepārsteidz nesagatavotus, lai arī vietām gāž, slotiņas netiek ieslēgtas, stikls ir tik labi ievaskots, ka viss ūdens bez ierunām nokāpj no vējstikla un pazūd kaut kur aizmugurē.
Atkal jau, lēnā garā, apēdot priekšējos lēnīšus, traucamies pa šoseju mājup. Pēkšņi uz ceļa pavīd divas izstieptas stirnas kājas. Šosejas malā guļ notriekts zvērs, liels. Nedaudz tālāk, malā stāv Audi ar sašķaidītu priekšu. Bremzējam... Par laimi vadītājam nekas nekaiš, vismaz tā izskatās. Nošausminamies, paūjinam, padiskutējam un away we go. Pilnībā ignorējot mērfiju ar savām sviestmaizēm, neļaujamies iebiedēties un tādā pašā manierē turpinam ceļu mājup. Ja neskaita brīdi, kad attopos braucam labu laiciņu pa pretējo joslu [pilnīgi debīlu ceļazīmju rezultātā], viss norit gludi. Vienos naktī, BMW no apvadceļa iegriežas meža ceļā, šoreiz – to the right.