Mans brālis dzīvo Islandē...

Mans brālis dzīvo Islandē, kur cilvēki ir citādi, zāle zaļāka un koku... koku gandrīz nav. Klausoties viņā, jūtamas ilgas pēc mājām, vismaz pēc Latvijas. Isladiešu mentalitāte krasi atšķiras no latviešu, tas arī jūtams viņa (JD jaunākā :D ) vienā no pirmajiem sacerējumiem.


Tātad, JDj par Islandiešu pastaigu.

Shovakar izgaaju pastaigaaties. Tieshi tad kad saule rieteeja. Visas kraasas bija diivainas, ljoti skaistas, no saulrieta saarto maakonju atspulgaa. Gaaju un briiniijos, skatiijos uz saartajiem maakonjiem , zilajaam debesiim un zaljo zaali. Sen nebiju tik zilas debesis un tik zalju zaali redzejis. Bet taa vien likaas ka visaa pilseetaa neviens to neredzeeja iznjemot mani. Cilveeki steidzaas, savos metaala braucamajos shurp un turp. Bet bija tachu sestdiena, briivdiena. Nee, tomer neviens bez manis nebija izgaajis vienkaarshi pastaigaaties. Vinjiem vajag iemeslu lai to dariitu. Mashiina sapliisusi, jaatreneejaas, es pat nezinu vairaak iemeslus. Jo tie laikam ljoti reti gadaas. Un kameer es taa staigaaju un domaaju par shiem cilveekiem kuri nemaz neredz skaistaas kraasas aarpus vinju betonu sienas, es ieraudziiju mazu puiseenu staavam savas maajas prieshaa un vinjs ar lielaam aciim skatiijaas debesiis, ar patiesu apbriinu luukojaas visapkaart. Taapat kaa es. Es pie sevis pasmaidiiju un gaaju vien taalaak.
Es staigaaju pa mazaam ielinjaam, peectam gar shoseju , veelaak jau laternu gaismaa. Veeroju kaa kreesla uzgulaas pilseetai. Ieveeroju cikos iesleedz laternas. (17:00) Redzeeju arii daudz labas vietas prieksh "Grafitti" Jo tas vismaz ir kautkas ko saprotu, bet shos peleekos cilveekus ar izdzisushajaam aciim , tos gan nee. Kad biju jau gandriiz maajaas man pretim naaca meitene un teica "Labdien". Bet bija tachu jau gandriizz pilniigi tumshs. Es viegli pieliecu galvu sveicienam un gaaju taalaak...