Dobleja [jeb brauciens uz Dobeli, kurš noveda Elejā]

Bija svētdienas vakars. Sēžu piepilsētas mājā, viens, noilgojies pēc jebkādiem notikumiem, kas spētu mani izraut no stagnējošās dušas kabīnes labošanas. Kur gadījies, kur ne, JK parādās vada galā. „Braucam?”, „Braucam!” Kurp? ...nebija ne jausmas.
Kamēr JK taisijās braukšanai pie manis, es iegāju tajā nolāpītajā dušā, lai lieku reizi pārliecinātos, ka nekas nav salbojies  ... un jā, ūdens tiešām gāzās laukā no paliktņa apakšas.
Ieradās JK. Dodamies. Pirmais spontānais gala mērķis – Dobele. Braucam pa Jelgavas šoseju, runājam par parastajām tēmām: auto, auto remonts, auto jaunumi, top gear, redikulozi auto sapņi un līdzīgas, pilnīgi nejēdzīgas lietas. Protams, JK mašīnai aktuāla tēma ir ceļu segums un tā nu gadījās, ka dodamies Jelgavas virzienā (kurā ceļu praktiski nav), tādēļ veicot izvairīšanās un māņu manevrus, aizbraucām Jelgavai gar kreiso pusi garām un Dobele pēkšņi pārtapa par Eleju. Protams, no lāča bēgot, uz vilka uzskrējām, ceļš tajā pusē ir vienkārši dredfūls. Daži asi bremzēšanas gadījumi, ieraugot šķietami interesantas vietas, tomēr pirmā apstāšanās bija Latraps teritorijā, Elejā, kur uz industriālā fona, bija vērts nofotogrāfēt Alfu. Protams, par cik mēs iebraucām slēgtā teritorijā, pie mums piesteidzās nenosakāma vecuma kungs ar pistoli pie sāniem. Apskaidrojām situāciju tieši tādu, kāda tā bija un bargais kungs ar smēķi mutē, pārtapa par laipno kungu. Kamēr JK defilēja ar fotoaparātu ap Alfu, man tika apskaidrota vietējā ekonomiskā situācija un fonā esošo konteineru saturs. Rapsis, graudi un kukurūza bija milzīgo torņu pildījums. Tāpat uzzināju, ka no 1ha rapša var izgatavot tikai 3t bio dīzeļa, kas nemaz tik rentabli neesot, augsto izmaksu dēļ [par eksperta viedokli to gan nevarētu saukt, bet patiesības variācija tīri interesanta].


Nākamā pietura sākotnēji bija iecerēta Bauska. Protams, lai arī galamērķis nemainījās, pieturas bija vairākas. Braucot pa Elejas – Bauskas ceļu, kreisajā pusē pamanījām baltu baznīcu ar kapiem apkārt. Protams, metām mierā un gājām izlūkos. Kapos bija kluss un mierīgs, caur koku galotnēm iespīdēja siltie saules stari un katru no mums pavadīja vismaz pus miljons asinskāru odu. Lai arī JK par to nedaudz īdēja, fotoaparāts šoreiz bija manā pārziņā, tādēļ ļāvu odiem vaļu. Baznīcas nosaukumu vairs neatceros. Žēl, taču pagrieziena zīme tika nobildēta un to varēs redzēt.


Pie baznīcas šķūnīša JK pamanīja vecos kapu krustus, kas nolikti zāģēšanai, man tas likās nedaudz savādi, lai arī diezgan pašaprotami, tomēr es tā nedarītu. Pašā kapu stūrī, pie koka bija piesists paziņojums ar akcijas piedāvājumu: kapu kopu maliņas, lēti, ar piegādi un uzstādīšanu. Hmmm... daudzas telefona numura lapiņas jau bija noplēstas, tātad cilvēkiem šāds pakalpojums ir vajadzīgs, tomēr arī šis man likās nedaudz komisks. Varbūt vainīga mana urbanizētā daba, kas atsakās saprast ko citu [bet varbūt nē].


Dodamies tālāk. Nākamā vieta, kur JK neveiksmīgi cenšas apmest alfu ar roceni braukšanai pretējā virzienā, ir 100 metri pēc pagrieziena uz Pilsrundāli. Protams, pašas pils pakājē fotoaparāta baterija aiziet pēc piena. Paliekam ar garu degunu. Saulriets. Viss ir skaisti, franču dārzs, pils, kastaņas, baltas ābeles... fotogrāfa paradīze. Patiesībā fotoaparāta baterija beidzās brīdī, kad pie sirds mājiņas centos caur sirds formas caurumu nobildēt iekšā esošo klozetpodu. Nikons apvainojās.
Bauska. Protams, jābrauc uz Tavernu. Visapkārt nesaprotami daudz mašīnu, visi saģērbušies ērmīgos kostīmos, bezjēdzīgi taurē un vicina Latvijas karogu. Pēc neliela zvana uz Rīgu, top skaidrs, ka Latvija vinnējusi Norvēģiju pasaules čempionātā ledus hokejā vīriešiem. Sasodīts, Taverna izrādās ciet. Nekas, viss vēl nav zaudēts – dodamies uz Pauzi. Pa ceļam redzami neskaitāmi iereibuši subjekti, daži no tiem pat pamanās izpildīties ceļa vidū cenšoties izprovocēt transporta līdzekļu vadītājus uz iepriekšminētā subjekta tīšu notriekšanu. Protams, Bauska todien nerullēja – Pauze izrādās ciet [lai gan pulkstenis rādija nedaudz pāri 21:00... nu labi, maybe 21:40]. Iepirkuši visdažādākās pilnīgi nejēdzīgās lietas vietējā bodē, dodamies virzienā uz Rīgu. Mērķis – pagrieziens uz Stelpi Iecavā [aiz Hesburgera]. Pa ceļam nekas interesants nenotiek, esam nedaudz paguruši. JK ritmiski žāvājās. Nogriežoties uz Stelpi dodamies pa izsenis slaveno, līkumoto meža ceļu. JK līkumos iedod Alfai pupas [to give beans], abi labsajūtā baudam meža ceļu, iedvešot sev krietni pavirši viltotu racing pedegree sajūtu [gandrīz kā pedegree pal]. Izbraucot no meža, mierīgā manierē dodamies mājup, laipnrunājoties par iespējamajām stirnām uz ceļa kā arī citiem ispējamajiem dzīvniekiem, kuri pretendē uz roadkill statusu.
Tā lūk mums gāja. Teiksiet nekā īpaša? Ievadā taču netika teikts, ka būs kas ārkārtīgi aizraujošs. Dāži izbraucieni ir to vērti, lai viņus aprakstītu, arī tad, ja nekas ārkārtējs nav piedzīvots [varbūt tieši šis padara pasākumu ārkārtēju].