Rudens tumsā...

Banāli, bet fakts. Aizbraucām vēlā vakarā uz Gūtmaņalu. Ala kā ala, kāda bijusi pirms 10 gadiem, tāda pati arī tagad - cik nu varēja sataustīt.
Pulkstenis rādija apmēram 22:30. Apkārt valdija pekles tumsa, vienīgais apgaismes līdzeklis bija mobilā telefona lampiņa un fotoaparāta displejs. Ko nu daudz vazāties pa neinteresanto alu, laiks doties pekles melnumā piedzīvojumus meklēt pa trepēm augšā - kalnā. Sākumā meģinājām kāpt tāpat, bez gaismas, satvēruši margu, taustijāmies augšup pa koka kāpnēm līdz pēkšņi marga pazuda. Priekšā nenosakāms šķērslis. Ieslēdzot gaismu, atklājās, ka šeit ir pagrieziens un esam nonākuši trepju galā. Pabumsijušies pret sienu kā padomju laika spēļu visurgājēji, tomēr atradām ceļu tālāk. Sajūta neaprakstāma. Nāk prātā domas, kā akli cilvēki spēj tā dzīvot. Neredzot neko. Tomēr mums bija jautri. Kā veci pensionāri rāpāmies kalnā, pūsdami, elsdami. Nospriedām, ka neviens cits cilvēks, kurš lepojās ar veselo saprātu, nebūtu ar mieru no laba prāta kāpt šajā kalnā... mēs tik tādi - pasisti.

Šis ir video no posma, kad pēc uzkāpšanas kalnā, devāmies lejup pa tā otru pusi. Video redzams tieši tik, cik varēja redzēt, tik telpiskuma trūkst. Infantīlie izsaucieni un patizlie smiekliņi nav kādas garīgas slimības augļi, bet gan klupieni pret saknēm un pakāpieniem, kurus lāga nevarēja saskatīt. Tiesa, šajā posmā bijām bruņoti ar mana telefona vārgo gaismiņu.



Pasākums pa rubli.

P.S. Atvainojos par video sākuma titru, tiešām nesaprotu, kā tik stulbs var sanākt (Windows Movie Maker)