Būt vienam...

Būšana vienam iedalās vairākās apakšbūšanās.
Par tās ietekmi uz cilvēka veselību (kā garīgo, tā arī fizisko) ir pretrunīgas ziņas. Pie tam, tas nav mans mērķis ieslīgt šāda veida detaļās.
Turpmākajā tekstā centīšos definēt iespējamos veidus un situācijas kā cilvēki ir vieni.



1. būt pilnīgi vienam - šāds stāvoklis var būt tikai psihiski iluzionisks, jo reāli nav iespējams. Cilvēku pārņem sajūta, ka viņš ir viens pats, ka visā visumā vairs neviena nav. Iestājas panika, ieslēgšanās sevī, vājprāts... vai gluži pretēji, neadekvāta rīcība, pieņemot, ka neviena jau nav, kas varētu iebilst pret jebkādu darbību.
Šādi cilvēki reālajā dzīvē nepastāv. Pat uz mēness izkāpa divi kosmonauti (ja būtu izkāpis viens, varētu teikt, ka viņš ir vienīgais cilvēks uz planētas un kas zin, kādas sekas tas atstātu uz viņa psihi)
Liekas, ka tā varētu būt viena no baisākajām sajūtām, kāda iespējama... tu esi, neviena cita nav. Nekas vairs nav svarīgs, visam zūd jēga.

2. būt vienam starp daudziem - arī sabiedrībā cilvēki mēdz būt vieni. Tomēr viņus nevajā sajūta, ka neviena cita nav. Atšķirīgu un ļoti individuālu iemeslu vai pat situāciju vadīti, cilvēki izvēlas vai ir spiesti palikt vieni. Saite ar apkātējo pasauli saglabājas. Joprojām citi domā par tevi un tu domā par citiem. Tu tiec vērtēts un pats vērtē citus. Viedokļu jūra par un ap tevi saglabājas. Šajos brīžos cilvēks paliek ar sevi un visa viņa uzmanība tiek centrēta tikai uz sevi. Tiek risinātas problēmas, meklētas izejas no situācijām, ğenerētas idejas. Šis ir visproduktīvākais no vienam būšanas veidiem (protams atkarīgs no personas motīviem būt vienam, dažos gadijumos subjekts vienkārši dara sev pāri).

3. būt vienam no diviem iedalās divās apakšgrupās:
-saistīts ar mīlestību
-saistīts ar interešu nesakritību
Pirmajā gadijumā - cilvēks atrodas noklusējuma stāvoklī. Jo nākot pasaulē, saskaņā ar visai populāru teoriju, cilvēks ir viens no diviem (atceramies runas par otrajām pusītēm un līdzīgām vārsmām). Šādā, gluži nekaitīgā stāvoklī iespējams dzīvot ilgi, iespējams, pat visu mūžu. Nereti pienāk brīži, kad cilvēks apzinās, ka ir viens. Sākas meklējumi... Citam agresīvi, piezemēti, balstīti uz pamatinstinktu, kas ir sava veida meklējums, citam gluži pretēji - emocionāli precīzi, uz nerakstītiem, iekšējiem kritērijiem balstīti un noteikti (tiesa gan, arī pirmais meklēšanas veids agri vai vēlu noved pie šīs pašas vērtējuma metodes). Šis brīdis ir visai bīstams, jo parādās iespējamība palikt vienam apzinātā stāvoklī. Tas cilvēku sagrauj, viņš tiecas labot šo situāciju un nereti izdara pārgalvīgus lēmumus. Rodas mākslīgas savienības, kas noved pie visai mokošas dzīves. Šajā vienam būšanas posmā cilvēki visvairāk dara sev pāri, rīkojas impulsīvi, baiļu vadīti. Pat pie mākslīga šīs situācijas labojuma, cilvēks paliek viens, jo apmānīt sevi nozīmē, ka daļa no tevis ir tā kas māna, daļa, kas ļaujās, līdz ar to ir visai dalīta, divdabīga apziņa par īstenību.
Otrajā gadijumā - būt vienam no diviem iespējams situācijā, kad otrs cilvēks savā būtībā ir atšķirīgs un jebkādu motīvu vadītā būšana kopā ir vienlīdzīga būšanai vienam.

4. būt vienam ar kādu - augstākā pilotāža. Nekāda sakara ar dzimumaktiem vai ko tamlīdzīgu, dažos gadijumos tā var būt kā izpausme, bet ne vienam būšanas jēga. Būt vienam ar kādu nozīmē uzticēšanos visaugstākajā mērā. Tā ir dalīta dzīve, tu esi pats un esi arī otrs, ja vienam kas notiek, arī otrs to jūt, tik pat asi. Viens solis līdz mīlestībai? Nē, tai jābut pašai mīlestībai (ne vienmēr ar reproduktīviem mērķiem). Tu esi gatavs ziedot visu otra labā, jo esat taču viens vesels. šādi cilvēki papildina viens otru. Cilvēks ir egoistisks radijums, šajā gadijumā viņš rīkosies egoistiski abus cilvēkus uzskatot par vienu, tātad divi ir viens un katrs viens sevi mīl un rūpējas par visu, kas nepieciešams.

Beigās sanāk, ka vienam būt nemaz nav tik viegli. Būt vienam nav izeja, vai vieta kur aizbēgt... Visi tavi dēmoni un rēgi, viss no kā tu baidies, paliekot vienam, lien laukā.

Runā, ka cilvēks aug miegā...
Es domāju, ka cilvēks mainās... paliekot viens...