Saldais kārdinājums...

Visi taču zinam kāds izskatās kārdinājums. Parasti tas ir tik apburošs, ka nav reāli no tā atteikties, īstam kārdinājumam vispār nevar pretoties. Tas ir salkans un nedaudz indīgs, taču zaļš no tā nepaliksi... vienīgi iekšā nedaudz ņirbs [likās, ka tāds vārds būs ok]. Ja kārdinājums liek pārkāpt sirdsapziņas likumus, tad sajūta ir maksimāli indīga. Bet tik un tā, ļaujoties kārdinājumam, sajūta ir laba, pat vienreizēja, toties sirdsapziņa vienmēr ir stiprāka, tā klusi sēž, novēro un, kad viss ir beidzies, sāk atriebties... un tad maz neliekas, protams, ja neesi rūdīts sirdsapziņas smacētājs, vai sirdsapziņas tev vispār nav un nebūs.

Ui, noteikti izklausās, ka esmu kaut ko nodarijis un tagad mocos sirdsapziņas pārmetumos. Nē, nekas konkrēts... gan jau ir kaut kas, bet tēma nokrita no gaisa. Redzēju vārdu kārdinājums, kāds runāja par indīgumu... saldums pats atnāca, saliekot kopā sanāca šis.


Lai vai kā, ir pirmdiena un rīts sākās ar savādu pantiņu, kas varētu liecināt par pirmdienas sindromu.

Kā saplosīta zebra
Vāļājos es savannā
Manas iekšas košļā lauva -
Jaunā darba nedēļa.