Klusums...

Tiko attapos no klusuma. Patiesībā tas nebija klusums. Tas ir brīdis, ko citiem vārdiem sauc par aizdomāšanos. Interesanti, visa pasaule pazūd. Nav pat īsti definējamu domu, ir klusums, vienalga kāds troksnis valda apkārt, priekš tevis tā visa nav. Transam līdzīga sajūta [es pieļauju, nekad neesmu bijis transā]. Nevarētu teikt, ka tādos brīžos cilvēks neko nedomā, iespējams domas ir ļoti noteiktas, taču pēc tam tās zaudē vērtību, aizdomājoties reti kad var pieņemt lēmumus [es vismaz nevaru], tas ir brīdis, kurā var atslēgties no apkārtējās vides, pilnībā ignorējot un apzinoties to.
Tas atgādina manu novērojumu par divslāņaino domāšanu. Šīs lietas gan ir vāji saistītas, taču ideja tāda - cilvēks domā divos līmeņos, ir kaut kāda stiprā iekšējā balss un viena nedaudz klusāka. Tas ir tā, ka cilvēks domājot var fonā analizēt ko īsti viņš domā. Spilgts piemērs ir brīži, kad liekas 'nē, tā domāt nedrīkst'. Sirdsapziņas balss, varbūt, sauciet kā gribat, tomēr cilvēks var runāt to, ko nedomā, domāt to, ko nerunā un domāt par to, ko domā, runājot - visu vienlaicīgi. [ir ir tur saprotama secība, izlasi vēlreiz :)]
Pie šīs pašas tēmas piederas sajūta, ka situācija, kas tiko noikusi, vai tieši šobrīd norisinās, vienreiz jau ir bijusi. Nepārprotama sajūta, ka viss, kas notiek ir bijis, katrs pavērsiens šķiet pazīstams, liekas, ka varētu diktēt notikumu sākotnējo gaitu.... taču nē, nevarētu vis, jo izskaidrojums šai sajūtai ir nelāgi vienkāršs... Tā ir smadzeņu kļūda. Šī sajūta tiek skaidrota sekojoši - informācija no maņu orgāniem nonāk smadzenēs nevis tagadnes blokā, bet pagātnes. Līdz ar to, tas ko redzu, dzirdu un jūtu liekas kā pagātne. Gluži kā dators - 'tas jau ir bijis' patiesībā ir BRAIN ERROR.

Vēl ir mistiskie, peldošie punkti... ja ieskatās tālumā, nefokusējot redzi uz noteiktiem objektiem, liekas, ka redzi mazus, peldošus burbulīšus. Bērnībā tās uzskatijām par domām [ :) ], tomēr pieļauju, ka tas ir optisks māns, kas saistīts ar acs anatomiju. Diemžēl domas nevar redzēt.
[attēlā smadzeņu viļņi]